Romantiskie iemesli
Bet ne zemisku instinktu vadīts - pārliecināties, ka mākslu rada trakie -, es devos uz tematisko izstādi Madness and Modernity/Neprāts un modernisms Vīnes muzejā (Wien Museum am Karlsplatz, līdz 2. maijam; info: www.wienmuseum.at), kura atceļojusi no Londonas Freida biedrības un fonda Wellcome Collection, kas nodarbojas ar psihiatru pacientu radošo izpausmju kolekcionēšanu no daudzām vietām pasaulē.
Iemesli apmeklēt Vīnes muzeju, ja drīkstu tā teikt, bija divi un abi - ļoti romantiski.
Pirmais. Man ļoti patīk Ričarda Linkleitera filma Pirms saullēkta/Before Sunrise (1995) ar jauniņajiem Ītenu Houku un Džūliju Delpī galvenajās un vienīgajās - strauji iemīlējušamies cilvēku - lomās, kuri vienas dienas un vienas nakts garumā klīst pa Vīni. Un apmeklē Kapus cilvēkiem bez vārda - tādi Vīnē reāli ir. Esmu noskaidrojis, ka tur guldīja ne tikai pilsētas klaidoņus, ubagus un citus asociālus elementus, bet bieži arī «anonīmos» psihiatrisko slimnīcu klientus, par kuriem radinieki bija vai nu piemirsuši, vai senas māņticības dēļ (garīgās slimības ir lāsts, kuram nedrīkst ļaut izplatīties tālāk!) nevēlējās tiem dot vietu dzimtas kapsētā.
Šie kapi zēla un plauka, t. i., pildījās, teju līdz XIX gadsimta beigām, kamēr Vīne kļuva par pasaules progresa centru medicīniskās psihiatrijas zinātņu jomā. Kāpēc tā notika, kāpēc tieši Vīnē bija iespējams Freids un dekadence - tas ir garš stāsts, šai reizē svarīgi ir tas, ka (te, lūk, otrs iemesls manai interesei par Neprātu & modernismu) viens no Vīnes modernisma - Vīnes dekadences - mīta būvniekiem bija Oto Vāgners, fantastisks arhitekts, sabiedrisks darbinieks un ievērojams mecenāts, kura projektētās un tikai «izsapņotās» celtnes ir ne tikai izcili jūgendstila jeb Vīnes secesijas mākslas paraugi, bet arī pierādījums, cik svarīgi, lai par valsts un pilsētas publisko, sabiedrisko telpu rūpētos ne tikai «atbildīgi sociālie darbinieki», apsviedīgi pilsētplānotāji, labi arhitekti amatnieki, bet pilsoņi ar savu oriģinālu māksliniecisko vīziju, kam visupirms rūp lielais jautājums -bet kā katrs konkrēts cilvēks, lai kas viņš būtu, jutīsies šajā vidē. Un es zināju, ka Vīnes muzeja ekspozīcija piedāvā iespēju noskatīties videoinstalāciju par Oto Vāgnera «mūža projektu» - slaveno Šteinhofas sanatoriju/Landessanatorium Steinhof Wien XIII. Šodienas valodā - arhitekta projektētu pilsētu «garīgi slimajiem» (daļa Vāgnera ēku joprojām tiek izmantotas kā ārstniecības vieta, pilsētas psihiatrijas centrs, tāpēc reāli šo vietu aplūkot nevar, kaut arī tā ir iekļauta visās nozīmīgākajās pasaules mākslas un arhitektūras enciklopēdijās).
«Aizbrauc jumts»
Protams, vēl jau arī leģendas par to, ka visa Vīnes māksla, sākot no operetes, Šīles, Kokoškas, beidzot ar slavenajiem 60. gadu austriešu sociālakcionistiem, ir apmāta ar «normalitātes apvēršanas» teorijām. Izstādes centrālā atrakcija - ar autentisku persiešu tepiķi pārklātā Freida ādas kušetīte, uz kuras viņš mēdza savām neirotiskajām, seksuāli frustrētajām bagātajām pacientēm «tulkot sapņus» jeb, saucot lietas īstajos vārdos, viņas seksuāli izmantot, mani neinteresēja nemaz - tikpat «autentisks» dīvāniņš redzams Freida muzejistabā Vīnē dažus kvartālus tālāk. Bet - redz, kur laikam darbiņš psihiatram - kāds nezināms spēks man lika nospiest fotoaparāta pogu, lai to «Freida sapņu gultu» nofiksētu. Laikam jau masu psihoze?
Kārtējo reizi atskārtu, ka laba izstāde - tas uzreiz nenozīmē daudz eksponātu kā krāmu tirgū. Toties, ja zāles centrālie objekti ir audiovizuāli perfektas «vietas rekonstrukcijas» - un tādas šajā izstādē ir divas 10 minūšu, es teiktu, mākslas filmas-ekskursijas par vietām Vīnē, kurās tika/tiek pētītas un ārstētas gara kaites -, efekts var būt graujošs.
Viena ir par slaveno Muļķu torni (St.Polten's Narrenturm), kurā jau kopš XVI gadsimta rūpējās par garīgi slimajiem, proti, viņus turēja ieslodzītus apaļā kā aka piecstāvu cietumā. Britu operators ar režisoru skatītājam liek riņķot pa torņa gaiteni gluži kā tam spitālīgajam vai trakajam, kurš tur reiz devies ikdienas pastaigā, bezkaislīgi akustiskajā «tukšumā» skanot tikai soļiem, - oi, oi, oi.
Uz šīs nolemtības fona kā lidināšanās paradīzē ir burvīgā zelta rudenī filmētais Oto Vāgnera sanatorijas komplekss - jūgenda krēsli, galdi, gultas, dizaina priekšmeti, telpu plašums un katram slimniekam piešķirtā «individuālā teritorija», pat ja tā atrodas aiz smalkām restītēm logos un balkonos (rūpes par «grūti kontrolējamiem» pacientiem). - jā, Šteinhofas sanatorija (1907) savā pārdomātajā, līdz detaļām pedantiski nostrādātajā vides estētikā jau vien šķiet dziednieciska. Arī parks un vienkārši satricinošais Zelta dievnams - reliģisko rituālu telpa garīgi slimajiem (man gan liekas, ka no tāda skaistuma var drīzāk «aizbraukt jumts»). Vāgners ir izcils arhitekts, bet, iespējams, kā domātājs viņš tomēr ir romantiķis un dekadents - tā vide ir pārāk skaista pat veselam, «normālam» cilvēkam.
Vēl jau saldajam ēdienam ekspozīcijā atstāta vieta sirsnīgiem žēlabu pastāstiem par slavenajiem Vīnes māksliniekiem, mūziķiem, rakstniekiem un citiem bohēmistiem, kas paši bieži meklējuši palīdzību pie psihiatriem un psihoanalīzes speciālistiem, kuri Vīnē XIX/XX gadsimtu mijā dīga ātrāk un vairāk nekā sēnes pēc lietus. Nekad nebūtu domājis, ka visbiežāk ārstējamā kaite smalkajos Vīnes «trako namos» 1904.-1912. gadā bijusi sieviešu kokaīnisms un morfīnisms (tātad, rupji sakot, kur bohēma, tur narkotikas), bet daudzi slaveni vīrieši visbiežāk sūdzējušies par seksuālu vardarbību no pielūdzējām un tās radīto traumu - impotenci. Un, protams, cietuši no alkoholisma neirozēm, ko Vīnē ārstēja ar... darba terapiju.