Daiga neslēpj rūgtumu. Viņai ir 32 gadi. Jau piecus gadus viņa strādā par juristi kādā firmā, kura tagad ir uz bankrota robežas. Ar draugu Ansi, taksistu, viņa ir kopā desmit gadu, bet bērnu viņiem nav. Mājīgajā divistabu dzīvoklīti omulīgi jūtas taksenīte Čirka, Daigas un Anša mīlule. Kaut parasti nemēdzam runāt par personīgām problēmām, raidījums televīzijā Daigu ir nokaitinājis. «Vai es negribu bērnus? Protams, gribu, bet neļauju vaļu jūtām.» Daiga uzskata, ka bērni ir jāaudzina un jāizglīto normālos apstākļos, kādu mūsu valstī nav. «Pašlaik notiek genocīds pret latviešu tautu. Bagātie izglītos savus bērnus ārzemēs, turpat atpūtīsies, iepirksies un ārstēsies, bet tie, kas maksā nodokļus un ar bažām gaida arvien jaunus cenu paaugstinājumus, tiek uzskatīti par slaucamām govīm. Mums nav ne mazākās pārliecības par rītdienu, tāpēc pagaidām izvēlamies būt atbildīgi tikai paši par sevi.»
Daiga nav bezrūpīgas dzīves tīkotāja. Cik spēj, viņa palīdz audzināt māsas trīs bērnus un redz, ka sabiedrības noslāņošanās sākas jau bērnudārzā un skolā. Bagāto vecāku bērni tur sevi pārākus par nabagākajiem jau 1. klasē. Ārpusskolas nodarbības, apģērbs, grāmatas, rotaļlietas maksā bargu naudu. Kam tā visa nav, tie paliks sabiedrības apakšējā slānī kā Indijā - zemākajā kastā. Daiga rūgti pasmaida: «Latvieši ir bezzobaina tauta. Tiešā un pārnestā nozīmē. Tiešā, jo drīz daudzi staigās bez zobiem, kuru ārstēšanai nav līdzekļu. Pārnestā nozīmē, jo vēl ilgi klusēs un pacietīs visus pāridarījumus. Negribu dzemdēt bērnus tautai, kurai nav nākotnes. Vergus ražot es negribu.»