Bieži dzirdēta tēze: ir jādomā par nākotni, nedrīkst kavēties vēsturē. Ja nerunājam par situāciju, kad vēstures jautājumus savās specifiskās interesēs izmanto politiķi, ja runājam par cilvēka, kurš necīnās par vēlētāju uzmanību, attieksmi, tad, manuprāt, šī it kā pretruna starp centieniem tikt skaidrībā par pagātni un centieniem veidot nākotni ir mākslīgi konstruēta.
Jā, valsts var ekonomiski attīstīties, aprokot savu pagātni. Rādītāji būs labi, pirktspēja palielināsies utt. Savukārt, ja runājam par valsts nākotni no iespējamā konfliktu sabiedrībā viedokļa, tad vēstures apzināta aizmiršana ne pie kā laba neved. Pasaulē netrūkst valstu, kas divdesmit trīsdesmit gadu laikā ir būtiski palielinājušas savu labklājību. Bet vēsturē notikušā ignorēšana noved pie pagātnes rēgu atgriešanās vēl sakāpinātākā formā. Mēs redzam, ka neizrunātā pagātne kā rēta turpina šķelt sabiedrību Spānijā (Franko laikmets), Grieķijā (melno pulkvežu posms), daļēji Polijā (kā kurš uzvedās Otrā pasaules kara gados un tiem sekojošajā komunistu laikā), Indijas subkontinentā (Britu impērijas sabrukums un jauno valstu asiņainā veidošanās), Alžīrijā, Libānā, Izraēlas - palestīniešu attiecībās, faktiski visā Āfrikas kontinentā. Vienās valstīs šī rēta izpaužas kā politiski nesamierināma balsošana (grūti iedomāties, ka spāņu republikāņu pēcteči balsotu par vietējo Tautas partiju un otrādi), citās kā nebeidzami skandāli par sadarbību ar iepriekšējo režīmu un tā specdienestiem (Polija un zināmā mērā visa Austrumeiropa), vēl citās diemžēl kā asinsizliešana. Jo var jau partijas vienoties runāt tikai par ekonomiku, var jau pilsonis tikt pie platekrāna televizora un saviem pirmajiem uzkrājumiem bankā, bet - vairumam ir sava dzimtas vēsture, šīs dzimtas mitoloģija par sarežģītajos vēstures posmos piedzīvoto, sava sāpe, pārspīlējumi un maldi. Un kad apstākļu sakritības rezultātā sabiedrības uzmanība nofokusējas uz it kā aizmirsto vēsturi, tad šis eksplozīvais neiecietības, pagātnes aizvainojuma virums var sākt mest tādus burbuļus, ka slikti paliks. Jo mazāk atklātas, pacietīgas, jā, nepatīkamas, bet diskusijas, jo vairāk iecirtīgas nevēlēšanās izklausīt otru.
Tēze «diskutēsim, bet tad, kad būs atrisinātas ekonomiskās problēmas» ir tuvredzīga: a) kurš būs tas, kurš pateiks - nu ir īstais brīdis!, b) sabiedrība jau negaidīs, kad politiķi visžēlīgi atļaus diskutēt. Patiesi vietā ir piesardzība, kad vēstures tēmas sāk cilāt politiķi, savukārt noteikt kaut kādu moratoriju vēsturnieku darbam, vēstures tēmām veltītām filmām, diskusijām, rakstiem ir aplami un netālredzīgi. Tieši otrādi: jo vairāk būs pētījumu, sarunu, informācijas publiskajā telpā, jo grūtāk arī politiķiem būs nodarboties ar demagoģiju un tracināt cilvēkus.