Asprātību straumi izraisījušais Vienotības vadības paziņojums, ka jaunajā valdībā, pārņemot atbildību par Labklājības ministriju, nu partija «karsti iedegsies par pensionāru interesēm», man subjektīvi neliekas neveiklas izrunāšanās piemērs. Tieši otrādi. Šādi bijusī valdošā partija signalizē, ka tā vēlas uz pilnu klapi izmantot iespēju būt «labajam policistam» iepretī «sliktajam» finanšu ministram un premjeram, kas nu būs «zaļie zemnieki». Tā teikt, lomas mainījušās, un nu lai «zaļajiem zemniekiem» sāp galva par «fiskālo telpu».
Situatīvi šāda pozīcija var likties partijas interesēm atbilstoša, tomēr ilgtermiņā, manuprāt, tas tā nebūs. Vispirms būs ļaudis, kuri indīgi apjautāsies, kā šī «iedegšanās» izpaudās vēl samērā nesen, kad labklājības ministre bija Ilze Viņķele. Tomēr tas būtu sīks dūriens, kuru var atvairīt, paziņojot, ka prioritātes, izpratne par tām galu galā var mainīties. Svarīgāk būs tas, ka šāds mēģinājums «apmainīties vietām» ar ZZS Vienotībai neko nedos. Šī teksta ietvaros negribētu ieslīgt pārdomās, kā izpaudusies Vienotības kā premjera partijas «atbildīgā budžeta pozīcija», tomēr pieļauju, ka daudziem partijas atbalstītājiem Vienotība asociējas lielā mērā tieši ar to. Ja Vienotība braši - lai ieriebtu ZZS - atsakās no šīs savas politiskās identitātes sastāvdaļas, atbalstītājiem likumsakarīgi radīsies jautājums, kas vispār no šīs identitātes ir atlicis. Tāpat nedomāju, ka šāda jauna retorika masveidā iekvēlinās mīlestībā pret Vienotību vēlētājus - pensionārus (starp citu, ļoti izplūdis un savā vispārinājumā maldinošs apzīmējums). Kaut vai tāpēc, ka nevajadzētu par zemu novērtēt ZZS spējas pietiekami ilgā laika periodā deklarēt elektorātam, ka uzlabojumi viņu dzīves līmenī ir lēni ne jau tāpēc, ka ZZS tos bremzētu, bet tāpēc, ka Vienotība «gadiem ilgi» piekopusi nepareizu ekonomisko politiku.
Jāpiezīmē gan, ka aicinājums «nelauzt mēbeles» attiecas arī uz ZZS, kuras apgalvojumā, ka - ja Finanšu ministrija (FM) turpmāk būs šī politiskā spēka pārziņā, esot tikai loģiski, ka mainās (t. i., Vienotība zaudē) arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadība. Nekā loģiska tur nav, jo ZZS līdz šim taču gluži labi sadzīvoja ar situāciju, ka tās cilvēks vada Izglītības komisiju, savukārt profila ministriju vada Vienotība. Budžeta komisijas vadības atņemšana Vienotībai būtu, ja tā var teikt, kristālskaidra partneru «pačakarēšanas» izpausme bez adekvāta satura. Respektīvi, ja runa ir par koalīcijas partneri, nevis opozīcijas pārstāvi, kur tad būtu risks, ja partneris šo komisiju vada? Vai šādi ZZS rāda, ka neuzticas Vienotības gatavībai konstruktīvi strādāt koalīcijā? Kā saka, pat ja neuzticas, pat ja pamatoti neuzticas (sk. jauno retoriku par sociālo sfēru), drošības mehānismi radāmi delikātāk, ne tik publiski. Pretējā gadījumā veidojas nelāgs apburtais loks: partneri nerro Vienotību, Vienotība uzmet lūpu, tas savukārt dod papildu argumentus nerrošanai («Jūs taču paši redzat!»). Konkurencei starp politiskajiem spēkiem nav obligāti jābūt seklai.