Šo jautājumu, protams, vispareizāk būtu uzdot pašam Bērziņa kungam vai viņa padomniecei ekonomikas jautājumos Eglei. Tomēr manā skatījumā šis lēmums bija pareizs, jo līdzšinējās ieceres, plāni investīciju piesaistei ir, tā teikt, ierēdniecības lolojums. Savukārt šī lēmuma pamatā bija vēlme sapulcināt, nebaidos apgalvot, tiešām augsta līmeņa uzņēmējus, kuri uz investīciju piesaistes jautājumiem varētu paskatīties no sava, svaiga skatu punkta.
Pagājis pusotrs mēnesis, kā grupai veicas?
Pirmais darbs, ko gribam paveikt, ir uzskates materiālu kopums grāmatas formā, ko primāri Valsts prezidents, bet arī citas Latvijas augstākās amatpersonas var ņemt ārzemju braucienos, lai interesentiem parādītu, ka Latvija ir ne tikai zeme, kas dzied, bet arī pievilcīga vieta investīcijām. Grāmata jāpabeidz līdz nākamā gada marta vidum. Līdz šim ir notikuši trīs simpoziji - Daugavpilī, Ventspilī un Rīgā, kuru ietvaros apzināti deviņu pilsētu pašvaldību, lielāko mācību iestāžu un nozaru asociāciju viedokļi par to, kādas ir investīciju iespējas un jau esošās iestrādes.
Bet šādi uzskates materiāli taču jau pastāv! Tātad tomēr ir kaut kāds pieprasījums investīciju piesaistes procesu veidot citādi?
Tad man ir pretjautājums: cik Latvijā ir tādu vērā ņemamu investīciju, ja nerunājam par bankām un nekustamo īpašumu, kur būtu radītas jaunas darba vietas, tehnoloģijas - turklāt nevis kaut ko privatizējot vai pārveidojot, bet, kā saka, no nulles?
Un kādai tad jābūt pareizajai nostājai investīciju piesaistē?
Mēs visu laiku pielabojam, uzlabojam to, ko sauc par uzņēmējdarbības vidi. Tas viss ir labi, bet arī citas valstis nepārtraukti uzlabo savus reitingus, vietu doing business utt. Visi cīnās par šo kvalificēto investoru. Ir jābrauc pie viņa, jāieskatās acīs, jāved aiz rokas uz Rīgu utt. Viņš ir jāuztver kā klients, kā pircējs. Kas ir tas «produkts», ko mēs viņam pārdodam?
Un kāds tas «produkts» ir?
Par to grupā ir diskusijas, kurām noslēgums, iespējams, būs šajā ceturtdienā, 15. decembrī, kad domu apmaiņu vadīs Valsts prezidents pats. Mēģināsim formalizēt viedokļus, lai ķertos pie konkrētu rekomendāciju, instrumentu izstrādes.
Ņemot vērā, ka lieki cerēt uz investoru plūdiem, vienmēr ir jautājums, kā pareizāk tos virzīt - piedāvājot koncentrēties Rīgas aglomerācijā vai tomēr daudz piesauktās līdzsvarotas attīstības vārdā mēģināt aizvilināt arī uz, teiksim, Latgali.
Mans personiskais viedoklis ir, ka valstiski nebūtu pareizi visu koncentrēt Rīgā. Šādi industriāli puduri jāveido Latvijas 9-11 pilsētās, kur tam ir priekšnoteikumi. Pilnīgi plikā laukā puduri izveidot arī nevar vai arī tas ļoti dārgi izmaksās, savukārt minētajām pilsētām jau ir savi stāsti. Piemēram, Daugavpilī ir ļoti laba mašīnbūve.
Ko mēs saprotam ar «puduri»? Latvijā ir brīvās ekonomiskās zonas, industriālie parki...
Te es gribētu atsaukties uz Čehijas piemēru, kur ir apmēram simts šādu industriālo zonu - sākot ar 20, beidzot ar 100 hektāriem. Tās ir valsts nepastarpināti vai ar tās netiešu atbalstu veidotas zonas, kurās ir visa infrastruktūra, kur ir pieejams darbaspēks un kur radniecīgas nozares uzņēmumi veido sinerģiju.
Lai nopietni īstenotu šādu programmu, liela nozīme ir valsts investīciju programmai un veidam, kā mēs apgūstam Eiropas finansējumu. Vai arī šajā ziņā ir jāmaina akcenti?
Es šo jautājumu vērtēju no uzņēmēja viedokļa: vai tās ir investīcijas, kas sevi nākotnē atpelnīs, vai arī tās ir tādas, kurām visu laiku būs kaut kas jāpiemaksā. Man nav nekas pret atkritumu saimniecības, kanalizācijas sistēmu sakārtošanu, tomēr ir jāsaprot, ka tās ir lietas, kuras mums būs vēlāk jāuztur, un tad ir jautājums, vai tās tiešām ir nepieciešamas tik izcilas? Cik ilgi mēs šīs jomas kārtosim? Bāzes līmenī tās ir sakārtotas, un mums ir jādomā par attīstību. Jo ir šī otra iespēja investīcijām: ieguldīt naudu rūpnieciskos centros, infrastruktūrā, kas ļauj saražoto un izejvielas pievest un aizvest, un uzņēmēji šo infrastruktūru lietos, tā sevi atpelnīs.
Izklausās loģiski. Tad kādēļ netiek domāts šādās kategorijās?
Tāpēc, ka tā ir vienkāršāk un ir šī milzīgā greizsirdība, neuzticība pret uzņēmējiem politiķu, ierēdniecības līmenī. Vienkāršāk ir to naudu iztērēt it kā sabiedrības labā, pabarot «simtlatniekus», apmācīt bezdarbniekus, nevis iedot to naudu tiem riebīgajiem, bagātajiem uzņēmējiem. Labums nedrīkst nonākt privāto rokās! Tā ir milzīga mentāla problēma, ka netiek saprasts: Latvijā ir uzņēmēji, kas jau nopelnījuši pietiekoši savām personīgajām vajadzībām, viņi dod labumu sabiedrībai, nevajag no viņiem baidīties.
Ja vērtējam saskaitāmos: uzņēmēji mums ir, ierēdniecības attieksmi raksturojot, bet kā ir ar pašām pašvaldībām? Tās izprot visu iepriekš minēto?
Cik man ir radies priekšstats, jā. Savu iespēju robežās tās pieņem pareizus lēmums, tomēr jāsaprot, ka, piemēram, Rēzekne vai Jēkabpils ir objektīvi pārāk mazas, lai startētu Eiropas mērogā. Tām ir nepieciešama valsts kā aģents. Arī liekas zināšanas, kompetence nenāktu par ļaunu.