Kā aizritējušas pirmās treniņu dienas?
Labi ir tas, ka spēlētāji grib trenēties, grib sevi pierādīt, ir ļoti motivēti. Ir pat tā, ka pēc pāris pirmajām dienām jau ir nedaudz jānomierina sakarsušās galvas. Pagaidām mums nav paredzēta nekāda kontakta spēle, pirmajā nedēļā ir iesildīšanās pirms pamata gatavošanās cikla.
Šogad treniņus sākuši deviņi spēlētāji no tiem divdesmit diviem, kuri pirms iepriekšējā cikla bija jūsu pirmajā kandidātu sarakstā…
Ja kāds veselības vai kādu citu apstākļu dēļ nav kandidātu lokā, tāds ir profesionālais sports. Spēlētāji, kurus uzrunāju, pateica - jā vai nē. Ja nē, tad tas ir, kā es saku, viņu bizness. Ar varu jau mīļš nebūsi. Optimāli būtu, ja pirmajā nedēļā trenētos astoņpadsmit spēlētāju, bet tas nebija iespējams, jo daži spēlētāji atteicās, bet daži ir aizņemti U-20 izlasē.
Kā plānojat komandas veidošanu - vai kādā brīdī būsiet arī tie astoņpadsmit, un kad kļūsiet vēl mazāk?
Astoņpadsmit mēs noteikti nebūsim. Mums vēl vajadzētu kādu palīgu «mazajā galā». Es pat neatceros, kad pēdējo reizi Latvijas izlasē tā ir bijis, ka «garais gals» ir vairākumā pār «mazajiem» spēlētājiem. Pēc otrā gatavošanās cikla, kas beigsies ar divām pārbaudes spēlēm Valmierā, izdarīsim vērtējumu par spēlētājiem: turpināsim trenēties, kā tagad, vai arī samazināsim kandidātu loku.
Kā pirmajos treniņos veicies pavasarī pasmagu traumu guvušajam Dairim Bertānam?
Ar Dairi un viņa kluba vadību šo situāciju pārrunājām, un, ja viņš nebūtu gatavs par 120 procentiem ar pilnu jaudu trenēties, viņš nebūtu kandidātos. Viņš jau no pirmās dienas visu dara ar pilnu slodzi. Dairis pats ļoti grib spēlēt, pārējie pat joko, ka viņam brūces dzīst kā sunim.
Kā iztiksiet bez pagājušā gada kapteiņa Jāņa Blūma?
Jānis tiešām pagājušajā gadā bija neaizvietojams. Jau finālturnīra pirmajā spēlē pret Franciju viņa sniegums, zināmā mērā arī veiksme, deva pārliecību, ka mēs varam. Ja arī pēc tam spēles nebija tik spožas, tas, ko viņš izdarīja garderobē ar savu piemēru, vēlēšanos, - bija neaizvietojami. Jā, šodien viņa nav, taču jārespektē viņa lēmums, jo viņš tiešām ir ļoti iztukšojies, bija smaga sezona. Eirolīgā katra spēle ir kā Eiropas čempionāts. Nav šoreiz, būs nākamreiz.
Pats redzat kādu spēlētāju, kurš šo lomu varētu ieņemt?
Tik tālu vēl neesmu domājis. Visi spēlētāji ir dažādi. Basketbolistiem jākļūst labākiem kā spēlētājiem, nevis jākļūst tādiem pašiem kā Jānis, Juris vai Pēteris. Spēlētājiem ir divas trīs nedēļas laika, lai sadalītu tā saucamās lomas komandā. Protams, arī es kādu pabīdīšu [smejas].
Šovasar palikāt bez līdzšinējiem palīgiem Agra Galvanovska un Roberta Štelmahera, kurus uz izlasi nepalaida viņu jaunie darba devēji. Kā komandu ietekmēs treneru rokāde?
Lai gan katrā lietā ir nepieciešami satricinājumi, kas liek pārējiem sapurināties un savākties, šāds satricinājums šobrīd mums noteikti nebija nepieciešams. Īpaši jau tik neilgu laiku pirms treniņu sākuma. Pirms diviem gadiem izlasē «uztaisījām ķeizargriezienu», kurš, kā parādīja nākamie gadi, bija veiksmīgs. Nezinu, vai tas paliks bez sekām un kādas tās būs. To rādīs tikai laiks.
Pats arī bijāt līdzīgā situācijā, jo parakstījāt līgumu ar Kijevas Budiveļņik?
Kad ne Agris, ne Robis nevarēja strādāt ar izlasi, arī mans klubs pateica, ka man nav jābūt gluži... - tāds specifisks vārds tika lietots - un jāpaliek komandā. Teicu, ka tomēr esmu šo lietu sācis un palikšu līdz galam. Neaizvietojamu cilvēku nav. Ja nebūs labāk, būs vismaz citādi. Klubs piekrita.
Cik daudz gatavošanās posmā bija jādomā par to, ko varat atļauties finansiāli?
Cik zinu, tad valsts mums gatavošanās posmam nav iedevusi neko, kā tagad laikam ir pieņemts. Zinu situāciju Ukrainas, Krievijas, Gruzijas izlasē. Ticiet man - tur nav jādomā par tādiem sīkumiem. Brīžiem varu vienkārši apbrīnot Latvijas Basketbola savienību, kas atrod papildu līdzekļus. Mēs varam ekonomēt uz visu ko, kaut vai uz apģērbu, bet nedrīkstam ekonomēt uz treniņapstākļiem. Arī ēšanai un dzīvošanai jābūt nodrošinātai perfekti. Ja paliks kaut kas pāri, būs kaut kur vairāk. Ja nebūs, tad nebūs.
Vai nedraud situācija kā sieviešu basketbola izlasei, kas uz vienu no kvalifikācijas turnīra izbraukuma spēlēm devās saīsinātā sastāvā?
Beidziet, tā ir tikai lirika. Gribu redzēt treneri, kurš katrā spēlē izmanto visus divpadsmit pieteikumā pieejamos spēlētājus. Ja vien nav īpašas situācijas, piemēram, piezīmju problēmas, spēlē tiek izmantoti deviņi, maksimums desmit spēlētāju. Protams, šādai situācijai nevajadzētu būt. Tas var patraucēt, ja nepārtraukti būtu jāgatavojas desmit vienpadsmit spēlētāju skaitā, bet viena spēle... Pret Luksemburgu.
Pieļaujat, ka arī jums var nākties uz kādu izbraukumu doties nepilnā sastāvā?
Esmu pārliecināts, ka brauksim vienpadsmit spēlētāju sastāvā. [Smejas.] Es pieļauju dažādas situācijas. Mani ir ļoti grūti ar kaut ko pārsteigt, taču tiešo rezultātu nekādi neietekmē tas, ka vienā spēlē var piedalīties vienpadsmit spēlētāju.
Cik daudz jau domājat par oficiālajām spēlēm, kas sāksies augusta vidū?
Pagaidām pirmās domas ir tikai un vienīgi par Bosniju. Apsveru arī viņu iespējamo sākumsastāvu. Jā, visticamāk, nebūs [Mirza] Teletoviča, kurš parakstīja līgumu ar NBA klubu, nebūs amerikāņa Henrija Domerkanta, taču tur jau tāpat ir cits naturalizētais amerikānis. Eiropā ir tikai trīs basketbola lielvalstis, kurās nav naturalizētu amerikāņu - Serbija, Lietuva un Latvija.
Līdzšinējā pieredze mums gan nav bijusi veiksmīga…
Mēs jau vienmēr naturalizējam to, kas nevienam citam nav vajadzīgs. Varbūt paņemt spēlētāju, kuram pasi nevajag tāpēc, lai Eiropā nopelnītu piecus dolārus vairāk?
Šogad pastiprinājās runas par NBA uzbrucēja Čeisa Bedingera saknēm Latvijā!
Domāju, ka Eiropā nav daudz izlašu, kuras atteiktos no šāda spēlētāja. Viņš gan vēl neesot atmetis cerību tikt ASV izlasē. Lai prātiņš nedaudz nomierinās, un varbūt nākamvasar viņš jau būs pie mums. Savienība risina dialogu ar šo spēlētāju.
Kāds ir uzdevums kvalifikācijas ciklā?
Ir tikai viens mērķis - kvalificēties. Neiedziļināšos, no kādas vietas, ar cik uzvarām. Esmu uzstādījis sev mērķi, pateikšu spēlētājiem, cik uzvarām mums ir jābūt, un mums tās arī būs. Uzreiz aizmirstam, ka pretī būs vājākas komandas nekā varēja būt. Atliek paskatīties, kādos klubos un kā spēlē Bosnijas, Gruzijas basketbolisti, un tad nolikt pretī mūs. Tajā pašā laikā es neuzskatu, ka uzdevums ir neiespējams. Jebkurš var uzvarēt, ko pierādījām ar savu spēli pagājušajā un aizpagājušajā gadā. Nekādā gadījumā arī nedrīkstam domāt, ka esam galvas tiesu pārāki par Nīderlandi un Rumāniju.
Izaicinājumi būs katrā spēlē?
Ne tikai katrā spēlē, bet arī katrā darbībā. Sevi jānoskaņo tā, ka katrs treniņš ir izaicinājums, bet katra spēle - tie, manuprāt, ir svētki. Katru neveiksmīgu darbību aizsardzībā jāuztver personiski. Mēs neļausim sevi apspēlēt. Jāspēlē agresīvi, ātri. Brīžiem arī rupji. Tas ir profesionālais sports. Mūs neviens nežēlos. Neglaudīs, ja neizdarīsim to, kas mums ir jāizdara. Jau pašā spēles sākumā pretiniekiem ir jāsaprot, ka katrs punkts viņiem nāks ar grūtībām, ar sāpēm. Turklāt gada laikā esam kļuvuši pieredzējušāki, gudrāki, spēcīgāki, pārliecinātāki.
Kādi ir argumenti, lai optimistiski vērtētu izredzes tikt uz finālturnīru?
Ceru, ka optimistiski varēšu skatīties 11. septembrī, kad beigsies kvalifikācijas turnīrs, bet atkārtoju, ka tagad mums par to nav jādomā. Nav jādomā par citiem, tikai pašiem jāspēlē savs basketbols.