Ilūzijas un klauni
«Man būtiska ir izteiksmība, temperaments - cilvēks jūt nevis dekoratīvi, bet pa īstam! No mūzikas caur dvēseli uz ķermeni,» sekojot šādam radošajam kredo, tapuši abi viencēlieni, kurus horeogrāfe piedāvā skatītājiem. «Tabula rasa ar L. van Bēthovena, H. Gurecka, A. Perta, K. de Sermizī un A. Vivaldi mūziku ir attiecību drāma, kas balstās uz dzīvē novērotu atziņu, cik grūti ir sasniegt ideālu mīlestībā. Tas ir stāsts par harmonisku attiecību neiespējamību, par ilūziju, ka būšana divatā glābs no vientulības. Bet tā cilvēks paiet garām savai īstajai mīlestībai, jo ir jau sasaistīts un negrib atlaist otru, lai gan attiecības vairs nedod piepildījumu,» horeogrāfe stāsta par drāmu. To izspēlēs divi pāri un soliste, kura simbolizē iedomātu, ideālu sapņu pasauli, kurā valda harmonija, miers un prieks par pasaules skaistumu.
Otrs viencēliens, Klaunu dienasgrāmatas, ir groteska kolāža ar Alfrēda Šnitkes mūziku. Kāpēc klauni? Horeogrāfe atklāj, ka šī viencēliena sākumā sastapsim baltus, priecīgus klauniņus, taču dzīve viņus izmaina. Tad, nespēdami atgriezties pie gaišā sākuma, viņi, par spīti visam, turpina savu danci. Tajā sastapsim gan klaunu - rakstnieku, kurš teatrāli radoši plosās, gan iemīlējušos meiteni, gan dzērāju un aristokrātiskas dāmas, kuras pāraudzina dabasbērnu. Horeogrāfei īpaši tīkot parādīt cilvēka, kurš iemīlējies, iekšējo cīņu ar sevi: viņš cīnās, šaubās un brīžiem sev saka «nē»!
Domubiedru komanda
Indras Reinholdes Kamerbalets ir jauns modernā baleta teātris, radošu domubiedru grupa ar savdabīgu horeogrāfisko rokrakstu. Kolektīva kodolu veido profesionāli baleta mākslinieki ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas izglītību. Dejas valodā atspoguļot visplašāko cilvēcisko emociju gammu, uzrunāt skatītāju ar saprotamu stāstu, kas spēj raisīt līdzpārdzīvojumu, - tāds ir Kamerbaleta radošās darbības mērķis. Kamerbaleta izrādes ir jau vairākkārt rādītas Rīgā, izpelnoties gan publikas, gan speciālistu atzinību. Bet kā jau daudzas labas lietas, arī Kamerbalets radies, pateicoties iepriekš neparedzamai notikumu ķēdei.
«90. gadu sākumā es devos uz Pēterburgu, kur pēdējā brīdī vēl paspēju ielēkt bezmaksas studiju vilcienā - Pēterburgas Kultūras akadēmijā,» atklāj I. Reinholde, kura ar savu horeogrāfes veikumu Krievijā kļuvusi par starptautiskā Maijas Pļiseckas baleta konkursa laureāti, ir jau četrpadsmit baletu autore, kurus iestudējusi gan slavenajā Marijas teātrī Sanktpēterburgā, gan teātrī Krievu balets Maskavā, gan Jekaterinburgas Dejas teātrī un pat Siktivkarā Komi, kur iestudējusi trīs baletus. Tagad Indra Reinholde ir baletmeistare ar piecpadsmit gadu pieredzi modernā baleta žanrā.
Vēlreiz patinot filmu atpakaļ, atklājas, ka, pabeigusi studijas Pēterburgā, viņa 1994. gadā uz brītiņu atgriezusies Rīgā, taču, neradusi nekādas iespējas šeit radoši izpausties, devās atpakaļ uz Pēterburgu. 2000. gadā horeogrāfe tomēr atgriezās Rīgā, taču sakari ar Krieviju turpinājās un izvērsās. Izšķirošais izrādījies lēmums 2009. gadā iestāties Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā, kuru pērn pabeidza. «No tā brīža sākās Kamerbalets. Man tā bija galvenā motivācija, jo es zināju, ka tur mācās jaunie dejotāji un man bija doma sapulcināt viņus domubiedru komandā un veidot izrādes. Mēģināju bez ticības, ka tas tiešām varētu izdoties, un - izdevās. Pirmajā sezonā bijām pieci un iestudējām divus viencēlienus. Tagad jau esam astoņi: pieci ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas izglītību, divi ir Latvijas Nacionālās operas baletmākslinieki.» Divos gados jau piedāvātas divas pilnas, dinamiskas programmas. Tas, ko redzēsim, būs pa viencēlienam no tām abām.
Laikmetīgā deja