Binoklis atvēra acis
Viesturs bērnību Rīgā pavadījis mājās, ap kurām auga daudz koku un krūmu. Sākumā vairāk interesējuši kukaiņi. Desmit gadu vecumā piedaloties žurnāla Zīlīte konkursā par dabu, cerējis, ka balvā saņems piepūšamo gumijas laivu, taču ticis binoklis. «Tas palīdzēja atvērt acis, un pirmo reizi dzīvē redzēju veselu virkni putnu sugu. Tas likās kas īpašs, lai gan tie visi bija tepat apkārt esošie,» Viesturs atceras. Tagad putnu pētniecībā palīgā nākušas dažādas modernas ierīces - optika, fototehnika, kameras, kuru sensori reaģē uz kustīgiem objektiem.
Patlaban iecienītas kļuvušas putnu vērošanas dienas, bet Viesturs atminas, ka vēl 90. gadu beigās abi ar brāli Imantu bijuši vienīgie, kas pieteikušies ekskursijā, kuru organizējis pazīstamais ornitologs Māris Strazds. Četratā ar vēl vienu ornitologu vērojuši putnus Kolkas ragā un brīnījušies, ka tur, īpaši putnu migrācijas laikā aprīļa beigās, var vienkopus novērot gandrīz visas Latvijas putnu sugas. Tāpat četratā braukuši uz Svētes pļavām Jelgavas pusē, kur piestāj tūkstošiem zosu. Viesturs pieļauj, ka putnu vērošanas popularitāte no 2000. gada augusi līdz ar datu vākšanu Latvijā ligzdojošo putnu atlantam. Darbs pie grāmatas vēl nav beidzies, jo tie ir ilgstoši pētījumi, un atlants ir arī Viestura doktora darba pamatā.
Zaļie meža dīvainīši
To, ka putni būs daļa no dzīves, Viesturs sapratis agri. 12 gadu vecumā iestājies Latvijas Ornitoloģijas biedrībā un pašreiz ir tās valdes priekšsēdētājs. Pēc skolas citas domas nebija - jāstājas biologos. Eksāmenos nepietika ar putnu pazīšanu, bija arī jāzina fotosintēzes formulas, jāsaprot bioķīmija. Tas savulaik sabiedējis brāli. «Kad tas kļūst par darbu, daļa burvības pazūd,» atzīst Viesturs.
Maģistrantūras laikā parādās neformāls dalījums: baltie un zaļie biologi. «Baltie strādā laboratorijās baltos halātos un nodarbojas, piemēram, ar gēnu inženieriju, bet zaļie ir tādi meža dīvainīši, kas skrien pa lauku, nodarbojas ar dabas aizsardzību,» teic Viesturs. Tikai doktorantūrā ir eksāmens specializācijā ornitoloģija.
Ja ornitologa ikdienas darbs saistīts ar zinātni, tad vairāk laika jāvelta aprēķiniem, datu statistiskai analīzei, publikāciju gatavošanai nekā reālai iešanai dabā. Ja darbības sfēra ir dabas aizsardzība, tad daudz jāseko līdzi jaunākajiem likumiem, nākas darboties konsultatīvajās padomēs. Viesturs pats pirms sarunas piedalījies apspriedē par dokumentu izstrādi medņu aizsardzībai.
Putni arī jāklausās
Īpaša interese Viesturam ir par pupuķiem, kas Latvijā sastopami samērā maz. Pētījums kļuvis par nedēļas nogaļu nodarbi. Tas saistīts arī ar drošības apsvērumiem, jo šo putnu iecienītākās ligzdošanas vietas ir Ādažu poligonā. Tur uzstādīti īpaši viņiem piemēroti būrīši. Pupuķu īpatnība - tie uzturas vietās, kur noplicināta augsnes virskārta, jo barību ar knābi velk no zemes. Pupuķus arī gredzeno, un pirms tam apzinātas daudzas vietas, kurās viņi varētu mitināties. Tā ornitologiem ir iespēja iepazīt visu Latviju. Ar putnu migrācijas izpēti Latvijā nodarbojas LU Bioloģijas institūta ornitologi, Papē atrodas putnu gredzenošanas stacija, kas, lai tos notvertu, izmanto speciālus tīklus, murdu.
Lai gan putnu vērošana asociējas ar putnu redzēšanu, bieži vien tie ir tieši jāklausās. Liela daļa Latvijā ir meža putnu, kas paslēpjas koku lapotnē, tāpēc jāiemācās atšķirt viņu balsis. Ir ļoti līdzīgi putni, piemēram, purva un pelēkā zīlīte, bet viņām ir ļoti atšķirīgas dziesmas.
Atvērti un draudzīgi
Viesturs uzsver, ka ornitologam jābūt ar plašu redzesloku un ļoti ētisku attieksmi pret dabu kopumā. Daudzi maldīgi domā, ka, iestājoties par dabas aizsardzību, ornitologi ir pret jebkāda veida attīstību. Problēmas ir arī ar atalgojumu, jo tiek pieņemts, ka ornitologs neko citu nedara kā tikai skatās putniņus. Viestura kolēģis, kas raksta atzinumus par vēja parku celtniecības plānu iespējamo kaitējumu uz putniem, bieži pretī saņemot izbrīnu, kāpēc viņš par to prasa arī samaksu, lai arī izpētē ieguldīts nopietns darbs. Reālo pieredzi ornitologs iegūst, tikai ilgstoši ejot dabā, bet izpratni un zināšanas - izurbjoties cauri speciālās literatūras kaudzēm, arī uzturot kontaktus ar kolēģiem ārzemēs. To, ka darbs ir nenovērtēts, Viesturs uzskata par lielāko mīnusu. Bieži vien ornitologi strādā par velti, lai tikai aizsargātu putnus, jo tā ir viņu pārliecība. Toties darba plusi: dari to, kas tev patīk, tādēļ divām brīvdienām nedēļā klāt nāk vēl piecas, veselīgs darbs, jo esi dabā, iespēja visu laiku uzzināt ko jaunu, ieinteresēt un izglītot citus, arī starptautiski sadarboties. Ornitologi esot ļoti atvērti un draudzīgi cilvēki, lai kādas tautības būtu.
Ornitologa darbadiena reti beidzas noteiktā laikā, sevišķi sezonā, kad jāiet laukā, pļavā, mežā. Tad bieži izpaliek arī brīvdienas, un ģimene to cenšas saprast. «Sezona ir tad, kad aprīļa sākumā paskaties kalendārā un ir jau oktobris,» kolēģi citē Viesturs.