E. Lūse stāsta, ka nekad nav bijusi VL biedre un Stopiņu novada domes vēlēšanās no šī saraksta kandidējusi, jo tobrīd bija bez darba. Viņas politiskās simpātijas LR kolēģiem esot skaidras, kas, viņasprāt, nav nekas slikts, jo tas, ka citi žurnālisti skaidri nepasaka, kādas ir viņu politiskās simpātijas, nenozīmē, ka viņiem tādu nav. Ceturtdienas rīta īso ziņu ar VL līdera Raivja Dzintara viedokli esot veidojusi pati E. Lūse, un šis gadījums arī raisījis diskusijas LR Ziņu dienestā (ZD). Pēc tam E. Lūse izlēmusi, ka materiāliem par VL vairs «ne roku, ne kāju, ne muti nelieku klāt». Tomēr ZD korespondente Dace Krejere norāda - viņai neesot pārliecības, ka LR ir izstrādāts gana labs kontroles mehānisms, kas nepieļautu, ka producenta politiskie uzskati neietekmēs ziņu saturu, jo tas var attiekties ne tikai uz sižetiem par VL, bet arī citām partijām. «Piemēram, kas notiks, ja PCTVL izlems piketēt pie Saeimas nama? Vai arī to laidīs ēterā?» vaicā D. Krejere. ZD vadītājs Jānis Siksnis stāsta, ka LR ziņu tēmas tiek pārrunātas LR sapulcēs, taču lielāka uzmanība tiekot pievērsta lielajām partijām, attiecībā uz tām «par katru sižetu ir diskusijas». Visas īsās ziņas viņš izkontrolēt nevarot, taču ceturtdien ZD darbinieki vienojušies būt īpaši uzmanīgi šādos politiski jūtīgos jautājumos.
E. Lūses piemērs ir tikai nesenākais, bet ne uzskatāmākais, jo dažu mediju žurnālisti vēl ciešāk saistīti ar politisko vidi. Īpaši izteikti tas bijis krievu medijos, kur publicējušies deputātu kandidāti un pat deputāti. Žurnālists ir tāds pats pilsonis kā citi un neviens nevar ierobežot viņa tiesības biedroties, taču lielākoties mediju tradīcija ir tāda, ka žurnālists nevar būt aktīvs savā politiskajā darbībā, piemēram, vienlaikus strādāt medijā un kandidēt vēlēšanās vai arī ieņemt amatu partijā, stāsta Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Juzefovičs. Tomēr viņš uzsver - pat ja formāli šie nosacījumi ir izpildīti, žurnālistiem vajadzētu atturēties no tādu materiālu veidošanas, kas var radīt interešu konfliktu, jo tas var mazināt auditorijas uzticību konkrētajam medijam. LU lektore Ilze Šulmane norāda, ka šis ir kārtējais gadījums, kas apliecina vienota žurnālistu ētikas kodeksa nepieciešamību, jo Latvijā «katrs [medijs] dara, kā grib». Jebkurā gadījumā medija vadības uzdevums ir uzraudzīt, vai netiek publiskoti materiāli, kuros žurnālists nesimpatizē kādam politiskajam spēkam, akcentē J. Juzefovičs. LR ģenerāldirektors Dzintris Kolāts uzskata, ka to nevajadzētu pārvērst par «policejisku sistēmu», kurā katram žurnālistam klāt būtu cilvēki, kas viņu kontrolē. Viņaprāt, «jābūt uzmanīgiem ar iepriekšēju materiālu vērtēšanu», tos var analizēt pēc tam, kad tie izskanējuši ēterā.