Uzticība
«Visās pārsteidz fotografēto personu uzticība,» par Bruno Birmaņa fotogrāfijām saka mākslas kritiķis Vilnis Vējš. Kā to izdevies panākt? «Es ļoti daudzus cilvēkus pazinu personiski, bet viena lieta ir pazīt personiski, otra - kad pret viņiem tiek pavērsta kamera,» atklāj modes mākslinieks, kuram no baletdejotāju puses sākumā nācies uzklausīt daudz iebildumu - pagājis apmēram mēnesis, līdz viņi pieraduši un atbrīvojušies. «Beigās jau bija tā, ka izrādes vadītāja teica: «Bruno ir atnācis, varam sākt izrādi!»,» piebilst Birmanis, kurš uzskata, ka daudziem cilvēkiem fotogrāfijās ieraudzītais kontrasts starp to, kas notiek uz skatuves, un to, kas notiek aizkulisēs, «varētu būt zināma atklāsme».
«Emocijas,» par primāro savos darbos saka modes mākslinieks, kura radītās fotogrāfijas skatītāju «izšūpinās» no romantizēta (galerija Putti) līdz pat reālistiskam (Origo brīvdabas galerija) skatījumam uz šo ikdienā cilvēka acij slēpto pasauli. Viņš uzskata, ka priekšstatu par baleta īsto būtību var saprast tikai tad, ja saproti, kā veidojas dejotāju dzīve. Viens no tās spilgtākajiem pētniekiem bijis franču mākslinieks Edgars Degā, kurš Bruno Birmanim vienmēr ir licies īpašs, tāpēc kāds viņa fotogrāfijām veltīts kompliments bijis ļoti pagodinošs: «Nesen man piezvanīja viens draugs, kurš dzīvo Parīzē un ļoti labi orientējas impresionistos, un teica, ka viņam ir sajūta, ka viņš skatītos fotogrāfijas, kas būtu uzņemtas brīdī, kad Degā ir gleznojis.»
Māra Liepas Spartaks
Bruno Birmanis cer, ka izstāde Ballet. Beyond varētu provocēt cilvēkus vēl vairāk ieinteresēties par baletu - aiziet pašiem un aizvest savus bērnus uz kādu no izrādēm. «Līdz ar to viņi šajā laikā neredzēs intelektuāli ne visai bagātos pašmāju televīzijas šovus,» par saviem mērķiem saka modes mākslinieks. Uz jautājumu, kura izrāde būtu tā, kas varētu cilvēku ievilkt baleta pasaulē, viņš atbild: «Klasiskie - Riekstkodis, Žizele, Gulbju ezers, ko es esmu redzējis divdesmit reižu, bet man tik un tā tas patīk.» Savu pirmo redzēto izrādi viņš neatceras, bet «es atceros, ka mamma mani aizveda uz Arama Hačaturjana baletu Spartaks, kurā dejoja Māris Liepa», ar kuru vienreiz viņam dzīvē ir gadījies satikties klātienē.
Balets Bruno Birmanim nav svešs - tieši pirms divdesmit gadiem viņa modes kolekciju Parīzē Viestura Jansona un Sarmas Rozenbergas horeogrāfijā izdejoja baletdejotāji. «Lai būtu pavisam labi, mēs paņēmām līdzi arī Sonoru Vaici, kura dziedāja,» piebilst mākslinieks, kurš toreiz sadarbojies ar režisoriem Igoru Lingu un Aigaru Gaubu un, pateicoties šim kopēji radītajam priekšnesumam, iepazinies ar leģendāro modes dizaineru Pako Rabani. «Ja es vienkārši būtu atvedis tērpus, mani būtu uzskatījuši par mazo purva dīvainīti no kādas nezināmas valsts,» uzskata modes mākslinieks, kura radošajā biogrāfijā ir vēl vairāki ar baletu saistīti ieraksti, tajā skaitā parafrāze par Gulbju ezeru Rīgas cirkā.
Festivāls