18.novembri aizvadījām ar draugiem pie ugunskura. Dīvainā kārtā sarunas viskaismīgāk raisījās par dzeju un lidošanu sapņos - nebija ne jausmas, ka cilvēki mēdz tik ilgi, skaidri un skaisti lidot sapņos! Protams, neizpalika arī bez laikmeta iezīmes - diskusijām par politiku. Pēdējā laikā šķiet, ka visur, kur kopā tiek vismaz divi, bez politikas neiztikt. Līdz pagurumam. Tas nozīmē, ka vienaldzības nav un brīvību, paldies Dievam, arvien vēl vērtējam augstāk par baltmaizi.
Novembris domādamies paiet. Apceres laiks. Sniega, sala šogad nav. Lietus audzē zāli - būs jāsāk atkal pļaut, ja tā turpināsies. Citos gadalaikos krāsas tik spilgti neizceļas kā uz novembra pērļu pe- lēkās muguras. Ja kaut kur sūna - tad liesmaini zaļa. Ja nodzeltējusi zāle - tad ugunīgi oranža. Ja mākoņi paveras un uz brīdi parādās saule, pat gribas aiz brīnumiem cepuri no galvas novilkt. Vai tiešām saule? Tur, augšā, vienmēr saule. Bet zem mākoņiem tumsa un apceramie notikumi novembrī varbūt mazskaitlīgāki, bet daudz spilgtāk liesmo uz tumsas fona. Kā mazas pērles.
Pērle Siguldā ir mākslas telpa Tornis. Vai bieži notiek tā, ka divas vietējo uzņēmēju ģimenes samet idejas un naudu, noīrē senu stacijas ūdenstorni un pārvērš to par māk-slas telpu ar pieciem stāviem? Dzejas dienās ar dzejnieku Raupu pārliecinājāmies - labi atskan uz augšu! Īstā vieta dzejai! Torņa vadītājas priecājas, ka īsajā Torņa pastāvēšanas vēsturē šeit izliktā Unas Leitānes gleznu kolekcija bija pirmā, no kā dažs gribējis kādu darbu sev - un nopircis. Lai gleznotājai praktisks atspaids, lai pircējam prieks. Lai Tornim veiksme!
Maza pērle bija arī komponista Jura Kulakova un dziedātājas Ievas Akurateres koncerts Siguldas koncertzālē Baltais flīģelis. Pirmajā daļā Juris Kulakovs atskaņoja dziesmu ciklu ar Jāņa Ziemeļnieka vārdiem Ētera odas. Brīnums un prieks, kā Kulakovam izdodas būt allaž tik pozitīvam! Pinoties garajos matos, šķelmīgi lūkojoties pār brillīti, brīžam smaidot, brīžam ko nočukstot, viņš pats nosauca šo 16 dziesmu ciklu par «dziesmām nedziedamajai balsij» - tik liriskas, tik kaismīgas, tik brīnišķīgas! Otrajā daļā dziedātāja Ieva Akuratere ierāva laika tunelī - atcerējos pagājušā gadsimta deviņdesmitos un dziesmu ciklu ar Veidenbauma vārdiem. Atmiņā pavīdēja TV redzēti klipi ar mūziķiem, dzelzceļa sliedēm un satriecoši brīvdomīgu un cilvēcisku atmosfēru. Mainījies nav nekas. Skatītāji klausījās, matus saslējuši kā antenas. Kulakovs ar Akurateri - tikpat brīvdomīgi savā mākslā. Veidenbaums, jā, viens no mūsdienīgākajiem dzejniekiem! «Kad niknas vētras dzīvei postu draud,/ Kad skumjās dvēsle baiļojas un raud,/ Kad laimes gaišie brīži zūd un irst,/ Kad cerības kā rudens lapas birst,/ Tad, cilvēks iedomā, cik īsais brīdis/ Ir laiku mūžībā tavs dzīves sprīdis...» Brr, spēks, mati ceļas stāvus!