Saredzēt arī tālāk
Starp senioriem ir divu tipu cilvēki, novērojusi Ilze Laine: «Vieni, kas ļoti atvērti, labestīgi, un tie, kuri sūdzas un čīkst. Es pati pasauli uzlūkoju ar labdabīgu skatu.» Savu lomu te nospēlējuši gan gēni, gan dzīves pieredze. «Man ir ļoti stipri gēni. Arī dzimusi esmu optimiste. Bet man šķiet, ka arī pesimisti, pie sevis mazliet piestrādājot, var pārvērsties par optimistiem. Vismaz mainīt skatu uz dzīvi.» Ilze domā, ka mūsdienu senioru lielākā sāpe ir tās sajūtas zaudēšana, ka esi vēl kādam vajadzīgs. «Pielietojuma nav. Cilvēkam jāsēž mājās, jādomā savas, patiesībā ne vienmēr labākās domas, un depresija ir klāt. Bet senioriem ir jābūt starp saviem vienaudžiem! Tad jebkurš emocionāli paceļas, jo jūt piederību sabiedrībai,» uzskata Aspazijas vadītāja.
Ilze nāk no Dobeles puses. Jau bērnībā tikusi audzināta jebkuru darbu padarīt līdz galam. «Garās biešu vagas neuzskatīju par grūtu pienākumu, vienkārši darīju. Tā bija mums visiem tā laika bērniem, nevarējām pateikt kā tagad, ka tas par grūtu vai - Dievs, nedod! -, ka nepatīk. Un tad pašai radās tā labā sajūta, ka esmu izravējusi zemeņu dobi, viss tīrs. Atceros, mamma teica, lai nenesu ārā no dobes nezāles, tās saulē izkaltīs. Bet domāju - nē, tā nezāļu čupa tik neglīti izskatās, vienmēr aiznesu, noliku kaudzītē,» atceras Ilze.
Vecākiem nav bijis laika sekot līdzi, vai četriem bērniem skolā uzdevumi bijuši izpildīti. Ilze allaž pati apzinājusies - par visu jādomā pašai. Tas palīdzējis virzīties uz augšu turpmākajā dzīvē. Ilzei padevusies matemātika, modē nākusi ķīmija - viņa izvēlējusies ķīmiķes profesiju. Studējusi Maskavā, Maskavas universitāti beigusi ar sarkano teicamnieces diplomu. Ilze gan atzīst, ka tagad šo profesiju neizvēlētos. «Izvēlētos matemātiku, tā palīdzējusi attīstīt loģisko domāšanu. Es vienmēr domāju ne tikai par to, kas būs rīt, bet arī - kas parīt. Pāris soļu uz priekšu. Tas ļoti noder dzīvē - iet ne tikai uz tiešo mērķi, bet arī saredzēt tālāk, kas būs.»
Šodien actiņas spožākas
Ilzei Lainei bija spoža karjera, laimīga ģimene, kurā auga divas meitas - Ieva un Zane. Bet dzīve apmeta kūleni. Topavasar, 1989. gadā, Ilze ar dzīvesbiedru Juri paguva paciemoties pie Ilzes draudzenes Meksikā - vēl joprojām, kaut pabijusi daudzās pasaules zemēs, Ilzes atmiņās šī ir viseksotiskākā. Tas bijis mūža brauciens, teic Ilze. Bet drīz pēc tam sākusi streikot veselība - mocījis nespēks, zudusi apetīte, ārsti neko nav varējuši pateikt... «Manā dzimtā visi bijām fiziski spēcīgi. Bet acīmredzot mana ķīmija iedarbojās uz mani. Toreiz jau ne par darba drošību, ne aizsardzību netika domāts. Vienā brīdī atteica strādāt abas nieres.» Pieslēgta slimnīcā pie mākslīgās nieres, Ilze mēnešiem ilgi gaidījusi donora nieri. Pēc nieres pārstādīšanas operācijas vēl bija jāpavada vairāki mēneši uz gultas, gaidot, vai organisms to pieņems. Tas bijis laiks starp būt un nebūt. «Jā, man bija šoks. Knapi izķepurojos, bet ne vienu mirkli nedomāju, ka varu aiziet no šīs dzīves,» atzīst Ilze un turpina: «Slimnīcā redzēju - tie, kas bija pesimisti, padevās, tie aizgāja ļoti ātri. Atceros, pie mums palātā katru dienu ienāca virēja un teica: «Šodien actiņas jums jau spožākas.» Es tam ticēju!»
Kopš tā laika Ilze dzīvo ar transplantētu nieri. «Pēc dabas nekad neesmu bijusi sīkumaina, bet pēc šī notikuma novērtēju dzīvi kā tādu! Tagad visu uztveru līdzsvaroti. Pat iekšēji neuztraucos - zinu, ka nevaru to darīt, un neuztraucos. Vienkārši tūlīt intensīvi domāju, ko darīt tālāk, ja nav sanācis, kā esmu gribējusi. Ar laiku šī attieksme izvērtās par tādu kā manu esību. Jo vienmēr kāds atrisinājums rodas. Arī krīzes situācijās vienmēr domāju, ko darīt. Ne dusmas, ne sevis šaustīšana nepalīdz,» uzskata Ilze Laine.
Varbūt pat labāk!
Pēc izveseļošanās Ilze iesaistījusies Latvijas Nieru slimnieku asociācijas darbībā. Caur to iepazinusies ar konsultantiem no Zviedrijas - izrādās, visās Eiropas valstīs ir organizācijas sievietēm ar invaliditāti. «Tā bija Annelī Jonikene, ļoti aktīva dāma, vienmēr pozitīva. Viņa pārliecināja, ka arī Latvijā šāda organizācija ir vajadzīga. Nolēmām - darīsim kaut ko! Apzināju sievietes ar invaliditāti, iesaistīju 12 dāmas, un nodibinājām Aspaziju,» pirmssākumus atceras Ilze. Tā bijusi kā misijas apziņa. «To jau slimnīcā redzēju, cik ļoti cilvēkiem nepieciešams atbalsts. Kā par mani dakteri teica: ja kāds zaudē optimismu, pieaiciniet viņam klāt Ilzi Laini,» smej Ilze. «Jutu, ka varu iespaidot uz labo pusi, un, cik varēju, to darīju. Daru joprojām. Tas ir iekšējs gandarījums, redzēt, kā cilvēks tomēr atveras. Jo pirmais impulss jau ir čīkstēt, uzskatīt, ka tikai viņš ir vientuļš, atstāts, nesaprasts.»
Pašas Ilzes stiprais balsts esot ģimene. «Man ir ļoti laba ģimene. Pieci lieliski mazbērni, dažāda izmēra - no pirmās līdz 12. klasei. Viņiem patīk nākt pie manis, mazbērni pieņem mani kā savējo. Lielie bērni uztic savas sirdslietas. Dzīvē esmu iemācījusies pārāk neuzbāzties ar saviem padomiem, domāju, par to arī mani ciena. Arī meitas vienmēr bijušas manas labākās draudzenes. Ģimenē mums valda liela labestība, tāpēc ir viegli,» saka Ilze Laine. Bet otrs stiprais balsts - Aspazija. «Mēs viena otru atbalstām, mums ir daudz kopēju vaļasprieku. Manuprāt, dzīve jādzīvo pilnvērtīgi, kamēr te esam. Nebūs tā, ka pienāks tāds laiks, ka nu tikai varēs sākt dzīvot. Dzīvo dzīvi, kamēr var!» Un vēl esot jāprot piedot. Arī sev. «Viss atkarīgs tikai no sevis paša. Var uz sevi, uz citiem dusmoties, bet var visu uzņemt ļoti mierīgi. Nebūs tā, būs citādi - varbūt pat labāk.»