Strīds par galda lūgšanas aizliegumu bērnudārzā Slokā sabiedrībā uzjundījis argumentu vilni, kurā diskutētāji nereti runā viens otram garām pat tad, kad runā par vienu un to pašu.
No pateicības Dievam un devējam ēdienreizēs ir neapšaubāms labums: mazļaudis saprot, ka viss ir zināmās sakarībās un nekas gluži no zila gaisa nerodas. Tāpēc jānovērtē tas, kas ir, - uz galda, apkārtnē - un galu galā sevis paša esamības fakts. No šādas sapratnes ieguvēji būs gan knēveļi, gan visi, kas ar viņiem pašlaik kopā dzīvo un, tiem pieaugot, dzīvos. Tomēr tīri valstiski, tas ir, laikus jeb sekulāri domājot (kā tas pienāktos sekulārā valstī par valsts lietām), atsauce uz Dievu šai sakarā nav obligāti nepieciešama. Tā atstājama pašu dažādi motivēto dzīves, lietu un attiecību novērtētāju ziņā. Un valsts himna šeit nav arguments, bet gan izņēmums. Ja esam iekūlušies kļūmīgā situācijā, tad nevajag to lieki vēl sabiezināt.
Kristiešiem savukārt jāatceras viņu Dieva teiktais: «Kas pateicību upurē, tas mani tur godā.» Ticīgs vai ne, bet pateicībā un krietnumā mācīts cilvēks šai ziņā ar savu dzīvi dod godu Dievam. Lai ar kādām pedagoģijas metodēm tas arī būtu sasniegts. Novērtējiet to.
Par ļaunu nenāktu arī iedziļināšanās vēsturē, ka valsts un reliģijas šķirtība ir tieši «kristīgo» Rietumu izauklēts fenomens. Ķeizaram un Dievam piekrītošā izšķiršana ir kristīga padarīšana, un nevajag censties visu kaut kā uzskatāmi reliģiskot.