Tas bija liels un patīkams pārsteigums, ka saņēmu šo uzaicinājumu. Ar lielu satraukumu gaidu šo brīdi, jo tomēr līdz šim televīzijā esmu darbojies nedaudz citā žanrā - ziņās. Es ļoti labi saprotu, ka Latvijas lepnuma balvu pasniegšanas ceremonija nav ne vēlēšanu nakts, ne tiešraide no kāda karstā punkta. Tā ir pilnīgi cita gaisotne, citas emocijas. Vairākums ziņu, par kurām ik vakaru vēstām, ir ar negatīvu pieskaņu. Dažudien, iznākot no studijas, apdomājot, par ko nupat pusstundas garumā esmu sabiedrību informējis, nereti nākas secināt, ka nebija nevienas labas ziņas, neviena laba stāsta, nevienas pozitīvas vēsts. Tā ir ziņu žurnālistikas realitāte. Tādēļ man ir prieks, ka ir tāds Latvijas lepnums, - tur arī ieskanas kāda skumīga nots, bet visi gadījumi ir ļoti pozitīvi, ļoti cilvēcīgi un tādi, kas nes lielu cerību, kura bieži vien izpaliek ziņu sižetos. Man arī ļoti simpātisks šķiet veids, kā tiek pasniegtas Latvijas lepnuma balvas - labo darbu darītāju priekšā kājās pieceļas Valsts prezidents, viņus godina Latvijā pazīstami, redzami cilvēki, Latvijas lepnuma balvas saņēmēji šajā vakarā ir visu uzmanības centrā. Un, kas man šķiet īpaši simpātiski, ka varbūt atšķirībā no citām balvu pasniegšanas reizēm šie sabiedrībā pazīstamie cilvēki, kas pasniedz balvu, savus sumināmos satiek ne tikai tās dažas minūtes uz skatuves, bet viņu iepazīšanās notiek jau pa dienu, ir kopīgas pusdienas.
Tāpat pieminams fakts ir mediju sadarbība šī pasākuma rīkošanā. Konkurence ir mūsu ikdiena, bet šis ir labais piemērs jau daudzu gadu garumā, ka divi mediji - Diena un TV3 - veiksmīgi sadarbojas, veidojot projektu Latvijas lepnums. TV3 pārraida svinīgo ceremoniju, savukārt laikraksts Diena visa gada garumā publicē rakstus par cilvēkiem, kas darījuši kādu labu darbu un tāpēc pieteikti Latvijas lepnuma nominācijai.
Arī Dienas interneta portālā pieejama ļoti plaša informācija.
Es tieši šajās dienās, laikraksta Diena interneta portālā pārlasot stāstus par šī gada Latvijas lepnumam pieteiktajiem, pievērsu uzmanību arī iepriekšējos gados suminātajiem cilvēkiem. Iedomājos, ka būtu interesanti pasekot, kā šobrīd iet tiem, kuri bija izpelnījušies atzinību iepriekšējos gados. Ne tikai pērn, bet arī senāk - pirms gadiem trim, pieciem. Un ne tikai tiem, ko atzina par Latvijas lepnumu, bet arī tiem, kuri viņus pieteica. Jo manā skatījumā vienlīdz nozīmīgs ir gan balvas saņēmējs, gan pieteicējs - mums bieži vien ir kūtrums teikt labu par kādu, mēs kautrējamies no labajiem darbiem, labiem vārdiem. Latvijas lepnuma projektā labi ir tas, ka cilvēki tieši tiek mudināti palīdzēt sabiedrībai pamanīt bieži vien ļoti pašaizliedzīgos, bet plašāk nemanāmos cilvēkus.
Par iepriekš godinātajiem Diena raksta katras jaunās Latvijas lepnuma sezonas sākumā. Arī mūsu reģionālie laikraksti, kas atbalsta Latvijas lepnumu, dalās ar informāciju, kā klājas agrāk suminātajiem. Bet, protams, par labiem cilvēkiem var stāstīt vēl un vēl.
Līdz šim, televīzijā vērojot Latvijas lepnuma ceremoniju, man ir bijusi sajūta, ka tās divas stundas piesātinātas ar ļoti lielu cilvēcību, ir grūti aprakstīt tās emocijas, kas pārņem, skatoties šo ceremoniju, ko nekādā ziņā nevar saukt par šovu, - šis ir ļoti cieņpilns cilvēku godināšanas pasākums. Šajās divās stundās aizmirstas visas ziņu negācijas, dažādi konflikti pasaulē, visa veida sliktās vēstis. Tu tiešām nonāc ļoti lielas cilvēcības un cerības gaisotnē.
Un sirsnības, kas daudzus noved līdz asarām.
Es, jāatzīst, gluži raudājis neesmu, bet bijuši gadījumi, kad acis kļuvušas miklas. Jo, kas man šķiet svarīgi, - cilvēki, kas saņēmuši šo atzinību un arī tie, kas šogad pieteikti Latvijas lepnuma balvas saņemšanai, viņi visi ir pelnījuši atzinību jau ar to vien, ka šobrīd dzīvo Latvijā, ka nav padevušies grūtībām, nav aizbraukuši. Viņi cīnās, palīdz saviem līdzcilvēkiem. Un tie stāsti, kas nonāk līdz finālam, ir tikai maza redzamā daļa no tiem daudzajiem likteņstāstiem par cilvēkiem, kas savā ikdienā sniedz palīdzīgu roku saviem līdzcilvēkiem tepat Latvijā.
Ko tu pats uzskati par Latvijas lepnumu?
Mans Latvijas lepnums ir visi jaunie zinātnieki, ārsti, skolotāji no, piemēram, Iespējamās misijas, kuri, pabeidzot augstskolu, neaizbrauc prom, bet paliek Latvijā un savu nākotni un cerības saista ar Latviju.
Parasti, lepojoties ar savu valsti, cenšas nosaukt vispazīstamākos cilvēkus - slavenus valstsvīrus, mūziķus, sportistus utt. Šajā gadījumā par Latvijas lepnumu saucam cilvēkus, kuri līdz brīdim, kad par viņiem uzraksta avīze vai pavēsta televīzija, plašākai sabiedrībai ir nezināmi.
Tieši tāpēc man šķiet simpātiski, ka šajā projektā, Latvijas lepnuma ceremonijā, ir pārstāvēti būtībā visi Latvijas reģioni. Bieži ziņās ir tā, ka mēs vairāk pamanām to, kas notiek Rīgā, tās tuvumā. Latvijas lepnuma projekts spēj un palīdz saskatīt drosmīgos, uzņēmīgos cilvēkus, ģimenes arī vistālākajā Latvijas nostūrī.
Kā gatavojies šī gada Latvijas lepnumu sumināšanas pasākumam?
Cik vien šobrīd ir iespējams, esmu centies uzzināt ko vairāk par šogad Latvijas lepnumam pieteiktajiem cilvēkiem. Ļoti plaši par viņiem var izlasīt laikrakstā Diena. Piemēram, vēl vakar papētīju par vienu no pieteiktajiem Latvijas lepnumiem - Jaungulbenes sporta leģendu Gunāru Pāvuliņu, kurš savu laiku un darbu velta, mācot jaunos sportistus, un viņiem ir lieli panākumi. Es arī redzēju vienu televīzijas videosižetu, kur ļoti labi redzams, ka vide, kur šīs mācības notiek, ir ļoti pieticīga. Tur nav ne dārgas un greznas sporta zāles, kā Rīgā, nav pieejams arī moderns un kāds īpašs sporta ekipējums. Viss notiek lauku vidē, bet ir patiesas apbrīnas vērts, ar kādu pašatdevi strādā gan jaunie sportisti, gan Gunārs Pāvuliņš. Svarīgi ne tie smalkumi, bet gan cilvēks, kurš spēj iedvest pārliecību, ka sportisko rezultātu sasniegšanā svarīgākais ir cītīgs darbs. Vienmēr ļoti augstu vērtēju Latvijas lepnuma stāstus, ka ģimenes pieņem bērnus, par kuru iespējām izveseļoties ārsti devuši visai minimālas cerības. Ir apbrīnojami gan kā šīs ģimenes cīnās ar visiem birokrātiskajiem papīru kalniem, lai šos bērnus adoptētu, gan arī kā viņi cīnās, lai šie bērni nostātos uz kājām, - vairāki tādi gadījumi, kur mazuļiem izdevies palīdzēt un dot jaunu cerību, Latvijas lepnumam pieteikti arī šogad. Tas ļoti iepriecina.
Mēs bieži dzirdam cilvēkus sūdzamies par sliktiem apstākļiem, valsts palīdzības trūkumu, taču šajos gadījumos redzam, ka faktiski tās tikai atrunas, - ja grib, lielas lietas var sasniegt arī ar maziem resursiem.
Tas ir tieši tas, ko pamanīju gan šogad, gan iepriekšējos gados pieteikto cilvēku stāstos, - bieži vien tā palīdzība nav mērāma naudas tūkstošos, bieži vien svarīgi, ka cilvēks ir īstajā brīdī bijis klāt, var uzmundrināt, pasniegt palīdzīgu roku. Latvijas lepnuma galvenā vērtība ir, ka būtiskākā ir nevis naudas izteiksmē izteiktā palīdzība, bet tas, ka kāds pamana, ka cilvēkam vajadzīgs atbalsts, nepaiet garām, nav vienaldzīgs. Protams, ļoti lielu cieņu raisa gadījumi, kad tiek glābta kāda dzīvība - vai nu kāda puiša, kas iekritis ledainā dīķī, vai gadījums, kad garāmbraucējs, pats riskējot ar savu dzīvību, avārijā cietušos izglābj no degošas automašīnas. Šādi stāsti mani ļoti uzrunā, jo mums diemžēl ir pārāk liela vienaldzība sabiedrībā, paejam negadījumiem garām ar domu, ka gan jau kāds cits palīdzēs, gan jau kāds cits piezvanīs ātrajiem vai policijai.