Līdz pat Ziemassvētkiem Laikmetīgās mākslas centrā kim? skatāma Kriša Salmaņa izstāde 100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt. Mēdz teikt, ka šis pirmssvētku laiks esot viens no stresainākajiem periodiem gadā, kad tik daudz kas jāpaspēj, bet laiks, šķiet, teju ļaunprātīgi uzņem tempu... Mākslinieks apgalvo - izstāde esot vairāk vai mazāk neveiksmīgu paņēmienu pieraksts, kas fiksē mēģinājumus panākt nokavēto, jo ir skaidrs, ka pat šobrīd, kad cilvēka mūžs ir tik garš kā nekad vēsturē un ceļojam arvien ātrāk un tālāk, mēs nevaram pagūt noklausīties visu lielisko mūziku, kas radīta pasaulē, noskatīties visas aktuālās filmas vai apceļot visas skaistākās vietas uz planētas, kas tiek apkopotas dažādos «tev jāizdara» sarakstos.
«To sarakstu, kas cilvēkam jāpaspēj, ir tik daudz - 365 filmas, kas jāredz, 100 vietu pasaulē, kas dzīves laikā jāapmeklē... Un tā bez sava gala. Tas drusku uzdzen stresu, un liekas, ka visu tak nekad nepaspēšu. Izstāde ir mēģinājumi apiet to nepaspēšanu, «nožulīt» kādu stūri laikam un tomēr pagūt,» joko Krišs Salmanis. Lūk, izstādes darbi: Jozefa Haidna 104 simfonijas, kas apkopotas vienā platē, pusstundas laikā ļaujot tām izskanēt vienlaicīgi; 1 000 000 reižu noskūpstīta fotogrāfija bez apraksta; glezniņa, kurai visi triepieni nez kāpēc trāpījušies vienā vietā, veidojot nelielu krāsas pauguru; nepabeigta animācija no secībā sakārtotiem žurnāla izgriezumiem; piemirstā varavīksne - zīmējums, kas sanāk, ja nekad nevar atcerēties, vai varavīksnei sarkanais ir loka ārpusē vai iekšpusē; putekļu skulptūra ar gribot negribot līdzpaņemamiem noslīpētās grīdas putekļiem. «Pirms četriem gadiem man te bija izstāde, kurā uztaisīju lūzera parketu, salīmējot no līmlentēm mazliet neveiklu rakstu. Eksperimentēju ar līmlentēm, kas neatstāj pēdas, tomēr švīkas palika. Mēģināju grīdu noslīpēt, bet nesanāca daudz labāk. Tā nu putekļus atstāju, tie kļuva par mākslas objektu. Aizejot mājās, redzēsiet, ka pie kurpēm ir putekļi, - būsiet atnesuši sev līdzi Salmaņa darbu,» atklāj mākslinieks. Savukārt par Haidna simfonijām tapis skaidrs: kaut arī šķitis, ka noklausīties 104 esot par daudz laikietilpīgi, darba tapšanai nācies iztērēt varbūt pat vairāk nekā 25 stundas - tieši tik, cik vajadzētu, lai noklausītos šos skaņdarbus...
Vērojot izstādes darbus, pa laikam fonā iegaudojas vilks. Gaudas nāk no videokolāžas 100 pilnmēneši, kurā apkopota dažādās filmās un seriālos uzieta klišeja - kadri ar pilnu Mēnesi, kam dažkārt pārslīd kāds mākonis vai uzgaudo vilkacis. «Te gan nav mēness no filmas Melanholija, kurā tas ir gana izteiksmīgs... Man arī ir aizdomas, ka tur mēneši nav klišeja atšķirībā no daudzām citām, kurās tas iebliezts kā risinājums, lai savilktu kopā ainas un pārietu uz nākamo tēmu,» prāto mākslinieks. Kolāžā mēģiniet atpazīt mēnesi no multenēm Simpsoni un Dienvidparks, kinoklasikas Andalūzijas suns vai seriāla Dauntonas abatija. Te vien jau sanāk vesela izlase!