Esmu skrējis maratonu, kāpis kalnos, piedalījies dzemdībās, bet grūtākās dienas man bijušas, lasot ogas. Cik nu jāņogu krūms liels? Bet puišelim visu dienu nosēdēt pie tā... Ķirša galotnē pēc pēdējām piķa melnajām ogām ļāva kāpt tikai tad, kad bija pilns spainis ar tīri salasītām upenēm. Tā nu Talsu dārzs jau bērnībā lika sev solīt - kad būšu liels, nekad ogas nelasīšu un saviem bērniem to nelikšu.
Lai arī neesmu baigais ogu ēdājs, tagad laiks, kad parādās pirmās dārza ogas, ir brīnišķīgs. Piemēram, ērkšķogu krūms tiek aplidots gluži kā smuka meitene, un ik pa brīdim tiek paspaidītas ogas - vai gatavas?
Man pašam visvairāk garšo baltās jāņogas. Droši vien bērnības trauma kaut ko manai garšas sajūtai ir nodarījusi. Balto jāņogu vecāsmammas dārzā nebija.
Pabeidzot bērnudārzu, gribēju kļūt par ekskavatoristu. Tieši tāpat izgāzusies mana ogu nelasīšanas apņemšanās. Bērniem ik pa laikam atgādinu par ogās esošajiem vitamīniem un, lai viņi tiktu pie saldējuma, sūtu pie krūma ēst jāņogas. Pats arī dažreiz lasu. Jo no tām var uztaisīt tik dažādus gardumus!
Sarkanās jāņogas - želejai. Mūsdienās veikalā var nopirkt visu, tikai ne kārtīgu jāņogu želeju. Bet tā tik ļoti vajadzīga vienam no iecienītākajiem pastas mērču veidiem Boloņas mērcei. Lai arī pieļauju, ka neviena restorāna Boloņas mērce jāņogu želeju nav redzējusi, turklāt mērce ar jāņogu želeju garšas ziņā nav atšķirama no mērces bez želejas, bet tieši šī nianse ēst gatavošanu padara aizraujošu.
Upeņu ceļš līdz manam vēderam ir ilgāks. Vienkāršākais veids ir saspaidīšana ar cukuru un ielikšana tālākajā ledusskapja plauktā par godu saaukstēšanās laikam. Sasaldētas veselas ogas pat ziemu nesagaida - tiek apēstas kā konfektes. Sarežģītākā veida galarezultāts ir Crￃﾨme de cassis. Salds, biezs, tumšs upeņu liķieris. Lai arī oriģināli tas nāk no Burgundijas, arī latvieša mājas apstākļos nav nemaz tik grūti to pagatavot. Upenes jāaplej ar šņabi, bet pacietība ir vajadzīga, vispirms piecas nedēļas gaidot un pēc tam divus mēnešus, kad izfiltrētu uzlējumu notur kopā ar sīrupā savārītu cukuru. Saldo liķieri var dzert tāpat - kā to iecienījis detektīvs Erkils Puaro. Smalkāk tā vienu daļu sajaukt ar deviņām daļām baltvīna un dzert kā kokteili Kir.
Ērkšķogas? Mamma reiz tēvam uzticēja sataisīt ērkšķogas kompotā. Pēc tam nolamāja, jo visu bija izdarījis nepareizi. Bet, kad taisīja vaļā, iekšā bija tik debešķīgi karamelizētas ogas - tajā gadā lielākais gardums. Tēvu pie kompotu gatavošanas vairs dabūt nevar, bet negadījumiem nav recepšu. Tikai sajūtas.