Kā viss sākās?
Ginters Tīčs. Sešpadsmit gadu vecumā 1962. gadā es apmeklēju koru festivālu Vācijā. Tajā piedalījās jauktais koris no Latvijas. Viņi bija brīnišķīgos tērpos un dziedāja tik lieliski. Tā kā Vācijā ir ļoti daudz koru, tāds bija arī ciematā, kurā es dzīvoju, es toreiz pieņēmu lēmumu iestāties korī. Dziedādams sāku arvien aktīvāk piedalīties kora dzīvē, organizēt kora braucienus uz festivāliem ārzemēs. Tā, pēc izglītības un profesijas būdams nodokļu speciālists, arvien dziļāk iegāju koru lietās. Drīz man radās doma, ka vajadzētu noorganizēt starptautisku koru konkursu. Pirmais notika 1988. gadā Budapeštā. 1989. gadā uz konkursu Budapeštā ieradās koris no Igaunijas ar lielu Igaunijas brīvvalsts karogu, un es atceros, kā mēs, rīkotāji, mulsām, vai Budapeštā to drīkstētu likt uz skatuves. Protams, izlēmām, ka jā! Nodibināju Interkultur - organizāciju starptautiskai kultūras apmaiņai. Starptautiskie pasākumi auga augumā, sekoja konkursi Itālijā un Izraēlā. 1998. gadā man ienāca prātā olimpiskais princips: sacensības dažādās disciplīnās, kur gala rezultātā būs viens vislabākais. Taču toreiz es pat nevarēju iedomāties, ka uz olimpiādēm brauks tik daudz koru no tik daudz valstīm. Tas ir apbrīnojami, it īpaši tāpēc, ka viņiem taču pašiem par visu jāmaksā!
Kristians Lungrēns. Patlaban līdztekus Pasaules koru olimpiādei notiek arī Jauniešu koru pasaules meistarsacīkstes, kā arī kontinentālās koru spēles (Āzijas koru olimpiāde, Eiropas koru olimpiāde, Amerikas koru olimpiāde). Kopš 2000. gada koru olimpiādēs piedalījušies jau vairāk nekā 5800 koru un 260 000 dziedātāju no 100 valstīm. Tās līdz šim notikušas Lincā Austrijā (2000), Pusanā Korejas Tautas Republikā (2002), Brēmenē Vācijā (2004), Sjameņā Ķīnā (2006), Grācā Austrijā (2008), Šaosjinā Ķīnā (2010) un šovasar notiks Sinsinati ASV.
Kāpēc tik daudzas pilsētas piesakās uzņemt koru olimpiādes?
G. T. Iemesli ir gan kultūras apmaiņas iespēja, gan ekonomikas faktors. Lielais daudzums viesu, kuri ierodas, nakšņo un ēd, atstāj pilsētā lielas summas.
Minējāt arī politisko misiju, miera veicināšanu…
G. T. Man ir sevišķi liels pārsteigums un prieks, ka mūsu festivālos arī kori no valstīm, kuras nav sevišķi draudzīgās attiecībās, stāv blakus un dzied. Koru olimpiādēs blakus dziedājuši Izraēlas un Irānas, Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas kori. Organizācijas padomē blakus strādā Izraēlas un Irānas pārstāvji.
Kāpēc kori izdod naudu un brauc? Ko tie iegūst?
G. T. Tas ir īpašais piedzīvojums. Tas, ka viņi ir kaut ko iemācījušies. Ne tikai dziedāšanas ziņā, bet arī par citām kultūrām. Lielu darbu veic žūrija, dodot padomus koriem un to diriģentiem. Tas ir ļoti vērtīgi, jo olimpiāžu žūrijā strādā diriģenti no dažādām pasaules zemēm. Olimpiāžu laikā notiek arī dažādi semināri, tikšanās, diskusijas, dažādas darba sesijas diriģentiem un koriem.
Radies iespaids, ka šajās olimpiādēs gandrīz katrs iegūst kādu medaļu?
K. L. Mums ir izstrādāta sava koru izvērtēšanas sistēma. Ir Zelta, Sudraba un Bronzas līmenis, bet ne pirmā, otrā un trešā prēmija. Sacensība notiek 28 kategorijās, bet ir tikai viens galvenais uzvarētājs. Tas, kurš Zelta līmenī kļūst par čempionu, iegūst arī iespaidīgu naudas prēmiju un piedzīvo to, ka mastā svinīgi uzvelk viņa valsts karogu. Pārējie iegūst diplomus un medaļas nosauktajos līmeņos. Šī sistēma darbojas visos mūsu konkursos. Noslēgumā ir liela ceremonija, kurā katram diriģentam pasniedz diplomu. Mums neviens nav zaudētājs.
G. T. Te nenotiek kā ar Ziemeļkorejas valsts futbola vienību, kuru bargi sodīja par to, ka neguva pienācīgus panākumus pasaules čempionātā. Kori atgriežas mājās, un tur par viņiem lepojas. Kolektīvi, kuri nāk no mazajām pilsētām, zina, ka viņus mājās sagaidīs un sveiks birģermeistars un ka viņi pēc tam iegūs lielāku finansiālo atbalstu no savām pašvaldībām. Tā ir būtiska motivācija. Es domāju, ka tagad jau varu atļauties teikt: esam panākuši to, ko gribējām, - ir izdevies pacelt koru muzicēšanas svarīgumu un prestižu pasaulē. Pasaulē ir spēcīgas koru nācijas, taču olimpiādēs piedalās arī lieliski kori no zemēm, kurās koru kultūras prestižs nav augsts. Piemēram, no Namībijas. Mēs cenšamies aptvert ļoti plašu koru muzicēšanas izpausmju daudzveidību.
Kā pārliecinājāt Lincas pilsētas vadību, kad rīkojāt pirmo olimpiādi?
G. T. Izrādījās, ka toreizējais pilsētas mērs pats bija savulaik dziedājis zēnu korī un arī viņa sieva dziedājusi korī. Ļoti palīdz, ja ir ne tikai ekonomiskie argumenti, bet - ja ir kāds, kas pats ar sirdi un dvēseli jūt, cik tas būs labi šai videi un pilsētai.
Tagad pilsētas jau sacenšas par tiesībām uzņemt koru olimpiādi?
G. T. Toreiz, 2000. gadā, es neticētu, ka šajā ziņā būs tik liela konkurence un ka tādas valstis kā Ķīna un ASV būs gatavas ieguldīt ļoti daudz, lai koru olimpiāde notiktu pie viņiem.
Tiesības iegūst tas, kurš sola vairāk? Tās ir… jānopērk?
G. T. Nopirkt tās nevar. Kad pilsētas piesakās, naudai nav galvenā loma. Vissvarīgākais ir drošība attiecīgajā pilsētā un valstī, jo uzņemamies nopietnu atbildību, pulcējot tik daudz dziedātāju, arī bērnus un jauniešus no visas pasaules. Lai novērtētu iespējas rīkot olimpiādi konkrētā vietā, mums ir punktu sistēma. Vislielākais punktu skaits ir veltīts drošības jautājumiem. Otrs būtiskākais jautājums ir attiecīgās valsts un pilsētas attieksme pret kora mūziku un sagaidāmajiem viesiem. Ko mums līdz, piemēram, Dubaija un Katāra, kuras piesakās regulāri un ir gatavas atvēlēt trīsreiz lielākus naudas līdzekļus, ja sievietes tur nedrīkst kāpt uz skatuves un kora tradīcija nevar notikt nekādā veidā. Svarīgs ir pilsētas lielums un infrastruktūra. Priekšroku dodam pilsētām, kurās ir no 600 000 līdz miljonam iedzīvotāju. Protams, ja runājam par Ķīnu, tad šis miljons jāpareizina ar četri.
Kāpēc izvēlaties nelielas pilsētas?
G. T. Ja pilsēta ir par lielu, tad koru olimpiādei tajā nav nozīmes. Ņujorkā, Šanhajā vai Londonā to vienkārši neievērotu. Rīgā līguma parakstīšana notika svinīgi, divu ministru, pilsētas galvas un ārvalstu vēstnieku klātbūtnē. Londonā vai Ņujorkā tā nemūžam nebūtu. Protams, sporta olimpiskās spēles tiek ievērotas daudz plašāk, jo arī to finansējums ir nesalīdzināmi lielāks. Ļoti būtiska ir pilsētas mākslinieciskā pievienotā vērtība un vide, arī skatuves, koncertzāles, citas telpas. Šī ir arī atbilde, kāpēc tieši Rīga ir izraudzīta Pasaules koru olimpiādes rīkošanai 2014. gadā.
Tomēr tieši Rīgā jaunās koncertzāles projekts pagaidām ir apturēts.
G. T. Bet, ka tas tagad apturēts, tas taču nenozīmē, ka uz mūžīgiem laikiem!
Vai prestižo starptautisko koru konkursu Eiropas Grand Prix, kurā divu gadu ciklā noskaidro pasaules labāko kori, uzskatāt par sabiedroto vai konkurentu?
K. L. Abi principiāli atšķiras pašā saknē, pieejā. Eiropas Grand Prix ir koru konkurss ar stingru iepriekšējo atlasi: sacensties klātienē aicina tikai labākos. Savukārt koru olimpiādēs gaidīts ir ikviens. Te var sacensties dažādos līmeņos, un visu kopīgais ieguvums ir ļoti plašā koru kultūras aina. Būtiskākais ir piedalīšanās prieks, piedzīvojums, atklāsmes. Tāpēc daudzi amatieru kori dosies arī uz Rīgu.
Bet vai olimpiādei ir svarīgs arī izaicinājums un ambīcijas celt koru kvalitātes latiņu?
K. L. Tas ir ļoti būtisks, taču ne tikai augstākajā līgā. Ir svarīgi, ka savus spēkus var izmēģināt dažādu līmeņu un ļoti atšķirīgas ievirzes kori. Toties augstākajā līmenī cenšamies pēc ļoti augstiem standartiem, un šim nolūkam ir atsevišķs Grand Prix.
Olimpiāžu dalībnieku skaits arvien aug. Rīgā varētu sasniegt rekordu?
G. T. Pēc rekordiem netiecamies, taču jāņem vērā, ka Eiropā ir ļoti daudz koru un uz Rīgu var atbraukt arī ar autobusiem. Grācā, piemēram, piedalījās koris no Novosibirskas. Viņi bija ceļā (vienā virzienā) pavadījuši četras dienas. Tomēr joprojām tas ir lētāk, nekā lidot uz Ķīnu vai Ameriku. Šajā sakarā interesanti, ka uz šā gada olimpiādi Sinsinati ASV ir pieteikušies gandrīz 60 kori no Ķīnas. Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka kori ir labi un ka tie, kuri atkārtoti atgriežas olimpiādēs, ikreiz dzied arvien labāk un var pakāpties augstākā līmenī. Zinu, ka Latvijā ir ap 400 koru un deviņdesmit no tiem jau pabijuši kādā no koru olimpiādēm. 2014. gadā Rīgā apmēram 150 koru būs no Baltijas valstīm vien. Dalībnieku skaitu, protams, var ietekmēt iepriekš neparedzamas kataklizmas, piemēram, 2002. gadā Korejā visu izjauca 9 ballu stipra zemestrīce...
Ko jaunu olimpiādē varētu ieviest norise Rīgā?
G. T. Aizrauj doma - varbūt mēģināt izveidot pasaules lielāko dziedošo kopkori. Nākamgad Grācā pirmoreiz iemēģināsim publikas balvu: to noteiks televīzijas skatītāju balsojums dažādās zemēs (līdzīgi Eirovīzijai). Ņemot labāko no latviešu kora kultūras, varētu papildināties arī kategoriju klāsts, piemēram, olimpiādei ASV ieviesām divas jaunas sacensības kategorijas: barbershop stila dziedāšanu un šovu kori.
K. L. Esmu piedzīvojis Dziesmu svētkus Igaunijā, Tallinā, 1990. gadā. Tā bija fantastiska pieredze! Pats esmu kora diriģents un biju ieradies kopā ar savu kori, kuru vadu vēl joprojām. Ir aizraujoši domāt par milzīgu starptautisku kopkori, tomēr olimpiādēs kori izpaužas individuāli un atkarībā no specifikas dzied koncertzālēs vai baznīcās. Sacensība ir ļoti plašā 28 kategoriju spektrā: gan garīgajā, gan tautas mūzikā (ieskaitot dziedāšanu tautiskajā manierē), arī džezā, popmūzikā un gospeļu dziedāšanā.
Kādā informatīvā bukletā par Zviedriju bija uzsvērts, ka katrs desmitais iedzīvotājs dzied korī. Kur koru kultūra ir visbagātākā?
K. L. Manuprāt, Skandināvijas un Baltijas valstīs, turklāt tām ir daudz kopīga. Šīm zemēm ir daudz amatieru koru un stipra kultūras identitāte. Ļoti spēcīga amatierkoru kustība ir Vācijā, tur koris ir katrā miestiņā. Salīdzinājumam: Ķīnā, piemēram, galvenā ir deja, tomēr tagad strauji attīstās arī koru kultūra. ASV un Kanādā koru dziedāšana koncentrējas universitātēs. Latīņamerikas zemēs dziedāšana ir daļa no tautas kultūras. Āfrikā koru dziedāšana ir ienākusi rietumu misionāru ietekmē un savijusies ar vietējām tradīcijām. Taču šķiet, ka pasaulē nav vietas, kur cilvēki nedziedātu. Taču dziedāšanai ir ļoti dažādas formas, atšķirīga attieksme un tradīcijas. Tieši šo dažādību ir visinteresantāk vērot koru olimpiādēs.
G. T. Kopainu, kuru redzam, iespaido arī ekonomiskā attīstība pasaulē. Agrāk olimpiādēs piedalījās daudz vairāk koru no Igaunijas, bet, kad sākās ekonomiskās ķibeles, to skaits saruka. Tas, ka 60 koru no Ķīnas tagad var atbraukt uz Ameriku, ir arī ekonomiskās augšupejas rādītājs. Sinsinati olimpiādē pirmoreiz iesaistījies sponsors, Procter & Gamble, kas finansēs bērnu koru ierašanos no ekonomiski vājākajām valstīm. Ja izdosies, viņi izteikuši gatavību turpināt.
Pasaules koru olimpiāde Rīgā ir maestro Imanta Kokara sapnis. Jūsu ceļi ir krustojušies?
Viņš olimpiāžu rīkošanā iesaistījās jau no paša sākuma un darbojās organizācijas padomē. Mēs viņu ļoti respektējām, viņš ar savu personību reprezentēja visu Latvijas koru kultūru.
Kā spējat organizēt tik lielu, nemitīgu projektu dažādās pasaules malās un ar milzumu satelītnotikumu?
G. T. Noteicošais ir motivācija smagi un ar prieku strādāt. Organizācijas galvenais birojs ir Vācijā, visā pasaulē ir 120 darbinieku. Iesaistās arī daudz brīvprātīgo. Bieži gadās, ka cilvēki, kuri iesaistījušies olimpiādes norisēs konkrētā pilsētā, pēc tam paliek ar mums. Lai noorganizētu olimpiādi Ķīnā, strādāja 2000 cilvēku. Starptautiskais organizācijas tīkls ir labi koordinēts.
Kas ir vispārsteidzošākais, ko līdz šim esat olimpiādēs piedzīvojuši?
G. T. Tas, kā pēdējā koru olimpiādē Ķīnā, kur bijām rēķinājušies ar 60 pašas Ķīnas koriem, ieradās divsimt sešdesmit Ķīnas koru! Tas, kā koris no Irānas dziedāja amerikāņu gospeļu dziesmas.
K. L. Liels atklājums bija budistu koris. Kad tas pieteicās, mums pat nebija atbilstošas konkursa kategorijas, tāpēc pat ieviesām jaunu: cita (ne kristīgā) sakrālā mūzika. Ļoti īpašs bija olimpiādes noslēgums Brēmenē, jo visi tik aizrautīgi dziedāja un dejoja, ka emocijas ņēma virsroku un pasākums vispār kļuva nekontrolējams. Grācā televīzijai bija gandrīz jāpārtrauc tiešraidi, jo arī skatītāju zālē valdīja tāda līksme un prieks, ar kādu nebija rēķinājušies. Neaizmirstams bija brīdis Ķīnā, kad olimpiādes absolūtais uzvarētājs koris Kamēr… nodziedāja pavisam vienkāršu dziesmiņu (U. Stabulnieka Barons), taču tā, ka visiem acīs bija saviļņojuma asaras.
Kora Kamēr… spožais triumfs veselās trijās kategorijās 2006. gadā Ķīnā ir īpašs visā olimpiāžu vēsturē?
G. T. Kamēr… ir olimpiāžu sensācija. Viņi pasaules rangu tabulā joprojām ir pirmie, un neviens šiem sasniegumiem nav spējis pietuvoties. Protams, bijušas arī citas negaidītas, ļoti pārsteidzošas uzstāšanās. Piemēram, islāmticīgo sieviešu koris no Indonēzijas izcili nodziedāja kategorijā Roks un pops.
K. L. Esam pārliecinājušies, ka amatieru koru dziedājums var būt daudz brīnišķīgāks un saviļņojošāks par profesionāļu sniegumu.