«Tas ir vecuma egoisms,» secina Iveta, raksturojot mātes kaprīzi. Viņai ir pamatoti argumenti, kāpēc vecumdienās nevajadzētu vieglprātīgi adoptēt dzīvnieku. Vismaz ne bez konsultēšanās ar mīļdzīvnieku turēšanas speciālistiem, bet galvenais - ar tuviniekiem, kaut arī nedzīvo kopā.
Ome pat nepajautāja
«No vienas puses māti saprotu - vecajam cilvēkam gribas kompāniju. Mēs savā ģimenē esam gana aizņemti, ne katru nedēļu izdodas omi apciemot,» atzīst Iveta. Kad ideja bijusi vēl tikai apsvēršanas stadijā, viņa piedāvājusi pārdomāt šķirnes suņa izvēli «no labas ģimenes». «Vismaz zināms, kas izaugs. Var prognozēt auguma izmērus, raksturu, ir apzinātas tipiskās veselības problēmas. Arī spalvas kopšanas specifikai būtiska nozīme. Taču omes vēlmes vairāk sliecās uz patversmes suņu pusi - žēl esot nabadziņu... Bet ko gan var zināt par patversmē paņemtu kucēnu? Pat ne auguma izmērus pieaugušā vecumā! Ja izaugs tik liels, ka ome nevarēs pie pavadas noturēt? Kurš tad vedīs staigāt?» Iveta nopūšas - jau tāpat esot gana savā ģimenē risināmu problēmu, bet te vēl arī omes jaunais suns.
Pēc Iveta stāstītā, četrkājainais aug garspalvains - tātad jārēķinās, ka būs nepieciešami regulāri friziera pakalpojumi. Kādam būs jāuzņemas arī atbildība par dzīvnieka vakcināciju, jāved pie veterinārārsta - kā zināms, skarbu izdzīvotāja likteni piemeklējušos mājdzīvniekus turpmākajā dzīvē bieži vajā dažādas kaites. «Turklāt ome nav nekāda rūdītā mājās sēdētāja - iet uz teātriem, apmeklē koncertus, iestājusies pensionāru biedrībā un tagad bieži ceļo, dažkārt dodas izbraukumos pat uz vairākām dienām. Jau tagad, kad augšanas periodā kucēnam jāpievērš īpaši liela vērība, tas nozīmē, ka man, maniem ģimenes locekļiem daļēji būs jāuzņemas rūpes par dzīvnieku. Bet ome pat nejautāja - vai spēsim, vai gribam? Es pat nerunāju par papildu izdevumiem, kas tagad gulsies uz maniem pleciem, jo ar omes pensiju nodrošināt teicamu aprūpi iespējams kāmītim, bet ne sunim. Runāju par to, ka kādubrīd - tfu, tfu, tfu! - māte var kļūt nevarīga vai aiziet viņsaulē... Bet suns dzīvo gadus desmit vismaz,» Ivetas balsī ieskanas izteikta neapmierinātība ar situāciju.
Atbildības mērs
Nav izslēgts, ka ar laiku arī Ivetas ģimene saradīs ar četrkājaino un uztvers to kā pašu ģimenes mīluli. Tomēr patversmes pildās ne vien ar ļaunu cilvēku apzināti pamestiem dzīvniekiem, tur nonāk arī bēdubrāļi, kuri šai pasaulē pārdzīvojuši savus gados vecos saimniekus.
«Tas ir katra cilvēka atbildības mērs, jo mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinājuši. Manuprāt, cilvēks pēc 70 gadu vecuma, dzīvodams viens - tikai sava egoisma vadīts, nedrīkst ņemt suni,» uzskata laikraksta Diena mājdzīvnieku rubrikas veidotāja Tekla Šaitere. Kā pati atzīst - jā, viņai suns esot dzīvesprieka un veselības avots. «Kad nav spēka, kad slikti jūtos, es tomēr ceļos un eju ar suni staigāt. Tas uzmundrina, liek saņemties. Tomēr bieži vien piezogas bažas, kā mana izlutinātā sune dzīvos, kā jutīsies, ja viņai nevarēšu būt blakus,» atzīstas saimniece. Teklai gan ir strikta noruna - kritiskā dzīves situācijā krustdēls būs tas, kurš suni ņems savā paspārnē un par viņu rūpēsies. «Kad aizbraucu uz patversmēm, to vien redzu un dzirdu: re, šim saimnieks nomiris, tam saimnieks ilgstoši slimnīcā... Tāpēc vientuļi veci cilvēki nedrīkst ņemt mājdzīvnieku. Nedrīkst nedomāt, kas ar lopiņu notiks pēc tam, kad par viņu vairs nevarēs parūpēties,» uzsver dzīvnieku pazinēja.
Pensionētajai skolotājai Eleonorai ir bēdīgs stāsts par kaimiņieni un viņas suni. «Kad Zigrīda saslima, ļoti lūdza, lai uzņemos rūpes par viņas arīdzan sirmo Bosīti. Apsolīju, ka rūpēšos. Ar suni jau biju pazīstama, Bosītis mani pieņēma, taču pēc kaimiņienes nāves suns gluži pārvērtās. Neēda, neklausīja, nebija pierunājams pat doties pastaigās. Reiz, kad mēģināju Bosi gandrīz ar varu izstiept laukā pastaigā, viņš atņirdza zobus, un man palika bail,» ar asarām acīs stāsta Eleonora. Kādā no nākamjām reizēm, kad pēc saimnieces skumstošais suns mēģinājis izpalīdzīgajai kaimiņienei kampt rokā, Eleonora nav izturējusi, piezvanījusi uz patversmi un atzinusies, ka ar Bosi nespēj tikt galā... Par suņa tālāko likteni viņai nekas neesot zināms.
Bieži nākas atteikt
Patversmes Dzīvnieku draugs speciāliste Laura Karnīte apstiprina: «Mūsu patversmē puse no dzīvniekiem ir šādi gadījumi - vairāk gan kaķi nekā suņi. Savulaik vecie cilvēki paši mājdzīvnieku paņēmuši vai tuvinieki viņiem uzdāvinājuši, taču tad saimnieks nomiris vai uz ilgstošu palikšanu nonācis slimnīcā un dzīvnieks vairs nevienam nav vajadzīgs. Tuvinieku nav vai viņi nav gatavi par dzīvnieku vai pat par vairākiem parūpēties. Labākajā gadījumā likteņa varā pamestais mājdzīvnieks atgriežas tajā pašā patversmē, no kuras reiz nācis, sliktākajā - nonāk uz ielas.»
Dzīvnieku draugā katru nedēļu atskanot vairāki zvani ar šādiem likteņstāstiem. Tikpat bieži ierodoties veci ļaudis, lai adoptētu kādu no mājdzīvniekiem. «Tāpēc ļoti stingri vērtējam situāciju, intervējam, kādi ir seniora dzīves apstākļi, vai dzīvo viens, kāda veselība, vai un kā spēs pabarot dzīvnieku. Un ļoti bieži atsakām,» atzīst L. Karnīte, neslēpjot - vecie ļaudis tad apvainojas, ir sašutuši: «Kā tad tā, jūs aicināt palīdzēt dzīvnieciņiem, bet neļaujat!» - «Ir ļoti nopietni jāizvērtē, jāsaliek savu iespēju plusi un mīnusi, jāapspriežas arī ar tuviniekiem. Ja tas ir suns, ko vēlas - vai spēs mīluli izstaidzināt, pietiks naudiņas, ar ko pabarot, vakcinēt, aizvest pie ārsta, vai pietiks spēka mazgāt un ķemmēt,» norāda L. Karnīte. Viņa pieņem, ka vecāka gadagājuma dzīvnieku mīlētājs varētu dot mūža mājas kādam vecam dzīvniekam, taču tad jārēķinās ar lielākiem veterinārajiem izdevumiem. «Taču jaunu mājdzīvnieku, vai tas kaķēns vai kucēns, kuram nepieciešama apmācība, daudz rūpju un enerģijas, vecs cilvēks nedrīkst ņemt nekādā gadījumā,» uzsver patversmes speciāliste.