Medaļas sportiskās kundzes mājā uzmanību piesaista vispirms, tās kuplos saišķos sakarinātas uz durvju rokturiem. Aiz stikla skapja durvīm vīd arī vairāki plaukti ar trofejām un uzvaras kausiem. Baiba paskaidro, ka godalgas gadu garumā sakrājušās pēc dažādiem pilsētas skrējieniem, sacensībām un Latvijas Veterānu sporta spēlēm, kurās viņa sacenšas dažādās disciplīnās - vieglatlētikā telpās, pavasara krosā, riteņbraukšanā. Taču vismīļākā sportistei vienmēr bijusi skriešana un tieši vidējās distances - 400 un 800 metri. Tagad viņa izvairās no garām distancēm, jo nevēlas sevi pārslogot, un smaidot piebilst: «Man tomēr ir gana daudz gadu.»
Uz Franciju pēc medaļām
No pērn rudenī notikušajām Eiropas Veterānu spēlēm Francijas pilsētā Nicā Baiba atvedusi divas godalgas 75+ vecuma grupā - sudraba medaļu par 1500 metru un zelta medaļu par piecu kilometru skrējienu. Šajās sacensībās piedalās ļoti dažāda vecuma sportisti - no 35 līdz pat 90 un vairāk gadiem. Pēdējo reizi līdzīgās spēlēs Baiba startējusi 2005. gadā Sansevastjanā Spānijā - pēc tam atturējusi kājas trauma. Tāpēc sekmīga piedalīšanās pēc ilgāka pārtraukuma sagādājusi vēl lielāku gandarījumu.
Galvenais gan nav medaļas, bet piedalīšanās prieks - un jau spēja noskriet tādas distances cienījamā vecumā ir medaļas vērta. Lai arī dalību šajās sacensībās apmaksājusi Rīgas dome, ceļa izdevumi sportistiem bija jāsedz pašiem. Taču ceļošana ir viena no Baibas kaislībām, tāpēc šajā braucienā apvienots patīkamais ar lietderīgo.
Arī Latvijā netrūkst iespēju sportot un sacensties. Piemēram, pagājušajā gadā Baiba Lejiņa piedalījās savas darbavietas - Rīgas satiksmes - kolektīva krosā. Vispirms kāds no organizatoriem raizējies, vai 76 gadus vecā kundze spēs noskriet kilometru garu distanci, sacenšoties ar sievietēm 35+ vecuma grupā. Tomēr Baiba distanci ne tikai noskrēja, bet pirmā šķērsoja finiša līniju. Šī uzvara sniegusi gandarījumu, jo pārspēti arī krietni jaunāki kolēģi.
Baiba vēl arvien strādā 24 stundu maiņās diezgan specifiskā un tehniskā amatā - viņa ir operatīvā elektromontiere. Darbs nav viegls, taču kundze priecājas, ka ar visu tiek galā gan fiziski, gan intelektuāli. 10 gadi pavadīti ar sportu saistītā amatā - toreiz Tramvaju un trolejbusu pārvaldē. Strādājot par darba vingrošanas vecāko metodiķi, Baiba tur vadīja sporta nodarbības un organizēja daudzveidīgas sacensības, taču 90. gadu sākumā šo amatu likvidēja un viņa atgriezās elektromontieres amatā.
Sports paaudžu paaudzēs
Baibas Lejiņas ģimenē sportiskais gars gluži kā stafetes kociņš nodots no paaudzes paaudzē. Aizrautīgs skrējējs bija arī Baibas tēvs, kurš bija mācītājs Salacgrīvas baznīcā. Savā laikā viņš pat dēvēts par skrejošo teologu. Arī Baibas brālis bijis sportists - alpīnists. Baibas sporta gaitas aizsākušās jau pusaudzes gados, kad viņa apmeklēja Jūrmalas sporta skolu, iekļūstot arī Latvijas skolēnu izlasē. Sportistes pirmais lielais sasniegums bija 1957. gadā iegūtā 2. vieta Vissavienības skolēnu spartakiādē 400 metru skrējienā. Nākamajā gadā sekoja uzvara Latvijas čempionātā, uzstādot pasaules rekordu jaunietēm 800 metru skrējienā.
Seniore rāda avīzes Sports izgriezumu ar virsrakstu Baiba Migla - labākā pasaulē 800 m skrējienā. Toreiz jaunā sportiste ar meitas uzvārdu Migla jau mācījās Fizkultūras institūta 1. kursā. Ar nelielu rūgtumu Baiba paskaidro, ka mācības tā arī nepabeidza, jo agri apprecējās un veltīja sevi ģimenei. Tomēr viņa nenožēlo, ka neaizgāja profesionālā sporta ceļu, jo tas prasītu nežēlīgus spēkus, rezultātu vārdā ciestu ģimenes dzīve un arī tad sasniegumu garantijas nebūtu. Tagad Baibas dzīvē ir gan ģimene, gan darbs, gan arī sports.
Arī abus dēlus Baiba audzinājusi sportiskā garā - daļēji tādēļ, lai puiši nedauzītos apkārt. Šodien dēli un mazdēls nopietni aizrāvušies ar riteņbraukšanu. Savukārt mazmazdēls, kurš dzīvo Anglijā, savu lielisko peldēšanas sasniegumu dēļ iesaukts par Torpēdu. Vecākais dēls Andis Lejiņš bijis iniciators Baibas riteņbraukšanas hobijam, kas aizsācies 69 gadu vecumā. Viņš pats reiz augstā līmenī braucis treka Padomju Savienības izlasē, tad ilgus gadus uz riteņa nav kāpis. Nu veloprieks ģimenē ir atgriezies - ar riteņbraukšanu «saslimušas» veselas trīs Lejiņu ģimenes paaudzes! Baiba katru gadu mēro 37 kilometrus Siguldas Vienības braucienā. Viņai patīk braukt kopā ar draugiem - galvenais esot nevis uzvarēt, bet gūt pozitīvus iespaidus un uzbraukt kalnā bez riteņa stumšanas.
Uz darbu - kājām!
Baibu formā uztur viņas mūža kaislība - sports. Vēl arvien viņa ik pārdienas dodas piecus sešus kilometrus garā riksī, vasarā brauc ar velosipēdu no Rīgas līdz Jelgavai un atpakaļ, kā arī aktīvi darbojas Latvijas Skriešanas sporta centrā, kur socializējas ar dažāda vecuma sportistiem. Baiba seko savam uzturam, taču pamatā formu uztur ar kustībām, arī ikrīta vingrošanu 50 minūšu garumā. Sportiskā dāma teic: «Ja neko nedaru, jūtos fiziski slikti. Kad man ir brīvdienas, daudz nedomāju - ģērbjos un eju sportot.» Viņa uzskata - katrs var vingrot savu iespēju robežās, kaut vai staigāt vai vingrināties mājās, cik veselība atļauj. Baiba pati ceļu uz darbu daļēji mēro kājām - viņai patīk iet cauri Vērmanes dārzam, kas katru dienu izskatās citādi, vērot kokus, cilvēkus, dzīvību ielās.
Baibas aizraušanās ir arī dejošana. Brīvajā laikā patīkot apmeklēt koncertus, izrādes - mīļākais esot Jaunais Rīgas teātris. Arī nākotnē Baiba vēlas turpināt skriet un aktīvi dzīvot. Ja veselība ļaus, gribētu doties uz Pasaules Veterānu spēlēm 2021. gadā Japānā. Laimes sajūtu viņai nostiprina kuplā ģimene, kurā tiek uzturētas mīļas attiecības. Baiba uzskata, ka bez harmonijas ģimenē cilvēks nevar justies pilnīgi laimīgs. Viņai sirsnīgais bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu atbalsts palīdz arī tālāk priecīgi skriet pa dzīvi.