Taču ir joma, kurā šobrīd optimisms jānīdē ārā ar uguni -tā ir fiskālā politika. Recesija tuvojas beigām, bet krīze vēl ne, arī valsts finanses sagādās raizes vēl vairākus gadus. Valsts budžetā janvārī bija negaidīti liels pārpalikums, taču nodokļu ieņēmumi kopumā tikai knapi atbilda plānotajam. Tāpēc, ja situācija neuzlabosies, budžetā šogad būs deficīts plānotajā 8,5% no IKP līmenī, un tas ir pārāk daudz. Var cerēt, ka nodokļu ieņēmumu izpilde gada otrajā pusē būs labāka nekā pirmajā pusē, jo budžetam pamatā esošās makroekonomiskās prognozes bijušas pārāk pesimistiskas tieši par eksportu, tas ir skaidrs jau šobrīd. Taču eksporta devums budžetā izpaužas galvenokārt netieši un ar aizkavēšanos. Turklāt aizvadīto gada pieredze liecina, ka var rēķināties tikai ar tiem nodokļu ieņēmumiem, kas ir iekasēti.
Tāpēc pašlaik nav pieļaujama nekāda valsts budžeta «atmiekšķēšana», samazinot nodokļus vai palielinot izdevumus un to nekompensējot ar citu nodokļu palielināšanu vai izdevumu samazināšanu. Jo īpaši nepieļaujamu šādu rīcību dara Grieķijas ekonomikas pagaidām neapturētā virzība no drāmas cauri traģēdijai pretim haosam un apokalipsei, kas turklāt varētu ievilkt atvarā arī citas finansiāli trauslākas eirozonas valstis. Nav izslēgts, ka, sabiedrībai nespējot vienoties par budžeta deficīta samazināšanu, Grieķija piedzīvo maksātnespēju un izraisa vispārēju paniku. Tādā brīdī investori atcerēsies par visiem vājajiem posmiem pasaules finanšu sistēmā.
Budžeta disciplīnas pavājināšanās var kavēt arī reitingu uzlabošanos. Latvijai «pienāktos» augstāks reitings, jo valsts parāds joprojām ir viens no zemākajiem Eiropā un ekonomikas izaugsmes izredzes uzlabojas. Taču reitingu aģentūras šobrīd tiek bargi tiesātas par to pārmērīgo optimismu pirmskrīzes gados, un vājākas fiskālās disciplīnas pazīmes dos tām lielisku ieganstu neko nemainīt.
Visbeidzot, Grieķijas nedienas ir parādījušas, ka eirozonai trūkst funkcionējoša mehānisma dalībvalsts maksātspējas problēmu pārvarēšanai, un tas liks vēl stingrāk vērtēt vienotās valūtas aizvēja tīkotājas. Prognozēju, ka līdzās «formālajiem» kritērijiem vismaz neoficiāli lielāku uzmanību pievērsīs nācijas politiskajam «raksturam» - kāda ir bijusi tās monetārās un fiskālās politikas disciplīna pagātnē. Kļuvis skaidrs, ka nepietiek ar to, ka valsts ir izpildījusi vai šķietami izpildījusi kritērijus vienā gadā, kad tiek vērtēta tās atbilstība. Neviens nevar piespiest eirozonu uzņemt jaunu dalībvalsti, ja tā to nevēlas.
Šie apsvērumi liek kritiski izturēties pret PVN pazemināšanu viesnīcām, ja neiegūtie ieņēmumi netiek nekavējoties kompensēti, ar prātojumiem par šī soļa netiešo pozitīvo ietekmi nepietiks. Šī ir vienīgā joma, kur PVN pazemināšana vispār ir apsverama, turklāt nodalot viesnīcas pamatpakalpojumus un ēdināšanu, lai neradītu nevienlīdzīgu konkurenci. Taču ir arī argumenti pret šo soli. Pēdējos pāris mēnešos tūristu plūsma strauji pieaugusi, acīmredzot pateicoties mārketinga kampaņai un labākai ekonomiskajai situācijai kaimiņvalstīs. Tātad PVN samazināšana nav vienīgā tūrisma veicināšanas iespēja. Ja viesnīcas īpašnieks spēj uz savu ienākumu rēķina kompensēt PVN ietekmi, tad galvenais PVN samazināšanas rezultāts šobrīd būtu viesnīcnieka ienākumu palielināšana. Nav jau žēl, taču - vai tā patlaban būtu prioritāte? No otras puses, ir viesnīcas, kurām PVN samazināšana vai saglabāšana tiešām var būt izdzīvošanas vai neizdzīvošanas jautājums. Jautājums nav vienkāršs, un to nevajadzētu izlemt sasteigti.