Es esmu mammai vēls bērns, un mana mamma vecmammai tāpat. Man arī pirmais bērns būs salīdzinoši vēlu (nedaudz pirms 30), kaut ne senču pieredzei sekojot. Un, jautājot vīram, vai viņš šobrīd iedomājas sevi kā divu vai triju bērnu tēvu, viņš nopietni atbild - nē. Kaut pašreiz gaidītais mazais vai mazā ir jau ilgi gribēts. Mēs ģimenē vienojāmies, kad un kā gribam pirmo sagaidīt, kas ir tās vērtības, ko gribam sākumā ielikt, un cik stabili gribam būt tad, kad mazais būs klāt. Lai būtu mierā paši ar sevi un pēc iespējas pilnīgāk (nezinu citu vārdu, kas raksturotu visas vēlmes) varētu vadīt mazo viņa pirmajos dzīves gados.
Man pašai svarīgi, lai es nekad nenonāktu situācijā, ka dzīvoju ar savu vīrieti vienā īrētā istabiņā bez pabeigtas izglītības un vismaz iesāktas karjeras (tātad - bez pamata zem kājām), gaidu bērnu un ... pēkšņi valsts pārmet visus pār vienu kārti un iepriekš garantēto pabalstu sistēmu vienkārši iznīcina, pārvēršot jau tā grūto zīdaiņa kopšanas laiku bezcerīgu finansiālā ziņā. Un tad kliegt uz pasauli ir lieki, jo paļauties jau, pirmkārt, jāpaļaujas uz sevi.
Jā, būt jaunai un visu darīt vienlaikus (mācīties vai studēt, strādāt pirmo pusslodzes darbiņu un vēl būt maza bērna māmiņai) ir varonīgi. No malas sentimentāli skaisti, taču iekšēji droši vien fantastiski grūti. Bet par to ordeni nepiešķir un var gadīties, ka mazais izaudzis arī to neizdarīs. Bet varbūt izaugs krietns un nēsās vecākus uz rokām. Jebkurā gadījumā - jauni vecāki nav garantija sekmīgam iznākumam, tāpat kā sieviete, kurai pāri 35 nav par vecu pirmdzimtajam. Jo mazāk stereotipisku viedokļu, jo vieglāk visiem, vai ne? Vēl svarīgi - pirms bērna es meklēju savu vīrieti un tikai ar viņu kopā domāju par dzimtas turpinājumu.