Nupat apguvusi datoru: «Ja reiz senioriem piedāvā mācīties, nevar nemācīties!» Viņa joprojām dodas uz BMX sacīkstēm līdzi just brāļa bērniem, aizrautīgi seko notikumiem motosporta un hokeja pasaulē. Un, protams, pārliecinoši vada savu Audi. Tāds sievišķīgi tehnisks cilvēks, kurš ar visu dzīvē prot tikt galā pats, bet par savu dzīves vadlīniju uzskata palīdzēšanu citiem.
Tehnika un dzintars
«Esmu vienīgā sieviete Latvijā, kas savulaik motokrosā vinnējusi četrus čempjus,» rādot jaunības dienu bildes no 60. gadiem, stāsta Rūta Ose. «50. gadu beigās mode bija uznākusi - visi veči pirka mazus motocikliņus Minsk, ar ko uz darbu braukt.» Arī Rūtas tēvs un onkulis nopircis. Rūta sākusi vizināties. «Reiz braucu pa Ļeņina ielu, tad asfalta nebija - bija bruģis. Lietus bija nolijis, un es nokritu - motociklam kloķi aplocīti. Pienāk klāt kāds armijas vīrs, saka, lai nāku līdzi uz armijas sporta kluba garāžām - viņš palīdzēšot braucamo sataisīt,» atceras Rūta. Tieši tur viņa sastapusi ievērojamus motobraucējus, arī slavenas sievas, motobraucējas. Sapazinusies un drīz jau pati sākusi braukt DOSAAF sacensībās.
Rūta atceras pirmās sacīkstes Biķernieku mežā. «Tur bija tāds tramplīnkalns. Koka būda augšā, no paša kalna brauciens lejā. Kā braucu, tā nokritu. Kalna galā stāv mans tēvs un māte, un māte uz tēvu bļauj pilnā balsī: «Vot, stulbais veci, tagad ej celt to moci un brauc pats tālāk!» Jo māte bija pret, ka es braucu, bet tēvs atļāva,» smej Rūta. Toreiz viņa trasi nav beigusi, bet adrenalīns, sasniegumi - un Rūtai sacensībās gājis labi - motosportā ievilkuši līdz kaulam.
Pēc vidusskolas viņa gan gribējusi stāties Fizkultūras institūtā, taču tovasar salauzusi kāju, bet pēc gada jau tas vairs nešķitis vilinoši. Kādu laiku pastrādājusi rūpnīcā par rasētāju kopētāju. «Bet esmu ļoti kustīgs cilvēks, man tāds miers nepatīk. Un aizgāju strādāt uz konveijeru,» atceras Rūta. Tad nolikusi tiesības un 15 gadus nostrādājusi uz dažādām mašīnām. «Sākumā uz smagajiem, tad uz autobusiņiem, vadāju ekskursantus - ne tikai pa Latviju, pabraukājām arī pa Padomju Savienību. Vispirms man bija vecā - pirmā izlaiduma Latvija, tad jaunā, ar slīpo degunu. Forši man gāja.»
Rūtas vīratēvs savukārt bijis Tautas daiļamata meistars, nodarbojies ar dzintaru. Pa vakariem Rūta pie viņa gājusi mācīties dzintara meistara prasmes un tad jau pārgājusi strādāt uz Daiļradi - no turienes arī aizgājusi pensijā. Taču ne šofera, ne dzintara rotu darinātāja prasmes viņa nav atstājusi novārtā - joprojām izgatavo rotas un katru dienu brauc ar mašīnu. «Ar vilcienu uz Rīgu pēdējo reizi esmu braukusi, kad stāvējām uz barikādēm.»
Laimīgi izkūlusies
Rūta agri palikusi atraitnēs. Viņai ir audžudēls, kurš pašlaik strādā ārzemēs. «Pašai bērnu nebija, jo esmu ļoti operēta. Dzīvē bija sešas nopietnas operācijas. Bija arī vēzis - jau sešus gadus no tā esmu izkūlusies. Pagājušajā gadā bija insults - dodoties ekskursijā uz Franciju. No tā arī izkūlos laimīgā kārtā,» vaļsirdīgi pastāsta Rūta. Viņa nesašļuka. Viņa bijusi piemērs arī savai draudzenei, kuru tāpat piemeklējusi ļaunā slimība. «Arī draudzene izgāja tam cauri un man teica: «Ko tad es padošos - tu taču izkūlies!» Bet tam vajadzīgs iekšējais spēks, tas ārkārtīgi no svara. Ārsti to pirmo pasaka - ja pats negribēsi un necīnīsies, nekas nesanāks,» pārliecinājusies Rūta.
Viņa tagad visiem stāstot, cik svarīgi iet laikus pārbaudīties. «Un, ja slimība atklāta, darīt visu, ko ārsts liek priekšā. Es darīju visu, ko lika. Bet zinu cilvēkus, kas to nav varējuši. Viens pazīstams vīrietis aizgāja, nolika galvu uz sliedēm...» Rūta neslēpj - bijis ļoti grūti un arī tagad joprojām regulāri jābrauc uz pārbaudēm. Bet viņa dzīvi uztver ar optimismu. «Esmu šausmīga optimiste,» uzsver seniore.
Rūta izrāda iekopto dārzu. Ilgus gadus dzīvojusi Kauguros, dzīvoklī, bet tad vairs nav varējusi izturēt daudzstāvu dzīvojamās mājas specifiku. Nopirkusi vecu mājiņu Jūrmalā, Asaros. «Ļoti vecu. Kad te ienācu, teritorija drausmīga, mājai pat logu nebija,» atminas Rūta. Pati saviem spēkiem, vienīgi vecākajam brālim piepalīdzot lielākos darbos, mājiņu sakopusi. Rūtas mamma tolaik meitai staigājusi pa pēdām un to vien teikusi: «Ak, Dievs, meitiņ, nestrādā tik daudz - nomirsi pirmā, ko es te viena mežā darīšu.» Rūta atjaunojusi māju, uznaglojusi šķūnīti, iekārtojusi darbnīcu, strādājusi dienu, nakti. «Es pati laboju krānus, situ naglas. Visu ko daru pati. Adu un tamborēju. Matus griežu pati. Vispār brīnos, ka velku tik ilgi,» pasmaida Rūta.
Katram savs ceļš
Runā, ka dzintaram piemītot dziednieciskas īpašības - vai Rūta tam tic? «Ja netic, nekas arī nenotiek. Visa ticība ir šeit - galvā,» saka dzintara rotu meistare. Viņa gan netic ne sapņiem, ne ekstrasensiem. «Bet jau senlatvieši dzintaru uzskatīja par ārstniecisku - to aizdedzināja, kūpināja, kad sāpēja ausis. Dzintara sastāvā ir jods. Ticēt vajadzētu. Vispār dzīvē ir jādomā labi.» Viņai pašai ir tikai dzintara rotas. «Ja ikdienā neuzlieku dzintaru, šķiet, kaut kā pietrūkst, tajā dienā nejūtos ērti. Bet vispār pa dzīvi es eju dziedādama. Daudz dziedu. Tikai tagad, kad brālis saslimis - iedziedos un apstājos. Nevar dziedāt, kad cilvēkam slikti.»
Rūta uzskata - viņas vecumā jābūt priecīgam par katru dienu, ko nodzīvo. «Katram dzīvē savs ceļš. Viens spēj pacelt galvu, kad grūti klājies, cits nespēj. Es visu uzņemu viegli. Ne par ko ilgi nekreņķējos. Priecājos, ka ir nodzīvots tik ilgi, ka pati sevi varu apkopt un vēl citiem palīdzēt.» Rūtai dikti iet pie sirds kāds Māra Oltes teiciens - PSP: pacel savu pakaļu! «Latviešu cilvēkam vajag PSP, tad viss notiek. Tad arī labas vecumdienas,» saka Rūta Ose.