Latvijā lielākais osu valnis
Lai arī Latvija nav liela, tomēr jaunu maršrutu pārgājienam atrast ir viegli. Paskaties tikai kartē, kuru stūrīti vēl neesi izstaigājis, pameklē internetā, vai var atrast kādu aprakstu par šo vietu, varbūt pat jau iezīmētu maršrutu kartē, kur kāds cits ir gājis, un aiziet! Tieši tā arī radās mūsu ideja apstaigāt Lielos Kangarus, kas atrodas aptuveni 25 km no Rīgas uz Rīgas-Ērgļu ceļa. Lielie Kangari ir ainaviski iespaidīgākā un lielākā Latvijas osu (oss - parasti no dažiem desmitiem metru līdz vairākiem desmitiem kilometru garš, vairāk vai mazāk līkumots, šaurs valnis ar stāvām nogāzēm vai to grupa, kas veidojusies, ledājam atkāpjoties ) grēda - stāva līdz koku galotnēm, 28 km gara. Platums Kangaru kalniem ir no desmit līdz vairākiem simtiem metru. Augstums virs apkārtnes paceļas ap 40 m, bet pašā augstākajā vietā ir 68,3 m. Kā jau daudziem ievērojamiem dabas objektiem, arī šim latviešu folklora atvēlējusi savas teikas un nostāstus, kas vēsta, ka Velns, šeit iedams, nesis sāls maisu un to izbēris kā uzbērumu, lai pārietu Lielo Kangaru purvu. Grēdas ziemeļu pakājē tiešām atrodas nelieli purvaini ezeri un Lielkangaru purvs. Mūsu pārgājiena mērķis ir apiet šo purvu. Tāpēc staigāšana pārsvarā sanāk pa mitriem priežu un lapkoku mežiem, kas atrodas kraujas pakājē, un arī pašu purvu.
Burlakkalniņa nostāsti
Mēs savu ekspedīciju sākam atpūtas vietā uz Ērgļu lielceļa, no kuras iet taciņa uz Kangaru ezeru. Brīdī, kad startējam, lielais sals vēl nav sācies, tāpēc sausā taciņa ļoti ātri pāriet slapjā purva brišanā, lai nokļūtu uz minerālsalas, kas nosaukta par Burlakkalniņu, kurā, pēc vietējo cilvēku nostāstiem, kādreiz slēpušies lielceļa laupītāji, bet 1943. gadā - nacionālo partizānu grupa Ezeriņa vīri. Viņu piemiņai šeit uzstādīta arī piemiņas plāksne. Burlakkalniņā vēl apskatāma iebrukusi zemnīca ar skursteni, kas liek domāt, ka šajā vietā kāds ziemojis arī vēl nesenāk.
Lielie Kangari ir dabas liegums, kur konstatētas vairākas aizsargājamas augu, sūnu, ķērpju, sēņu, putnu un dzīvnieku sugas. Vasarā Burlakkalniņā vērojamas Latvijā reti sastopamās dzeltenās dzegužkurpītes. Floristiski interesants ir fakts, ka liegumā sastopamās īpaši aizsargājamās augu sugas pundurbērzs un ciņu mazmeldrs ir sugas ar pretēju izplatības areālu. Pundurbērza atradne liegumā ir viena no Latvijā tālākajām dienvidrietumu virzienā, savukārt ciņu mazmeldra atradne - viena no Latvijā tālākajām dienvidaustrumu virzienā. Tā kā esam mežā vēl ziemas pēdējās siltajās dienās, salasām arī gailenes, kas, spītējot decembrim, ir gana dūšīgi sanākušas.
Pēc Burlakkalniņa apmeklējuma līdzīgi kā laupītāji pa taisno cauri purvam ejam lielceļa virzienā līdz pakalnam, no kura tika uzglūnēts un uzbrukts zemniekiem, kas savulaik (ap 1870. gadu) pa lielceļu zirgu pajūgos braukuši no Rīgas tirgus uz Vidzemi. Vienā no šiem pakalniem tagad ielikts Geocaching slēpnis. Stāsts ir tāds, ka pirms Lielajiem Kangariem zemnieki ar saviem vezumiem sapulcējušies garā karavānā, lai spētu turēties burlakiem pretī. Tāpat darījuši, arī uz Rīgu braucot, - caur Kangariem vienatnē vai divatā nekad nebrauca. Pēdējais krogs pirms Kangaru kalniem bija Ķoderes, bet pirmais aiz Kanagiem - Vāveres krogs. Šajos krogos parasti nepiestāja - runāja, ka krodzinieki tur uz vienu roku ar laupītājiem.
Braucot uz Rīgas pusi, septīto ceļa līkumu Lielajos Kangaros sauc par Bendes leju. Tur visbiežāk notikusi braucēju aplaupīšana. Slīpi pāri ceļam te novilkta stieple tā, lai zirgs, piegājis pie tās, noietu no ceļa un vezums nogāztos gravā.
Sausām kājām cauri netikt
Turpinām mūsu pārgājienu pa ceļu Ērgļu virzienā, nesteidzīgi vērojot stāvās kraujas ceļa malā un slapjo mežu kalnu pakājē, pa kuru plānojam savu pārgājienu apkārt purvam. Atrodam sausāku ceļu, kas no kraujas dodas lejā, iekšā mežā. Bet drīz vien ceļš beidzas, un turpinām gājienu ar mūsu GPS ierīcēm, ik pa laikam ejot pa kādu dzīvnieku taciņu, jo ceram, ka zvēri taču arī ir prātīgi un vienmēr meklē sausāko ceļu, lieki kājas neslapinot. Sausākas taciņas šeit beidzas ātri, un iekuļamies īstā slapjumā, kur brīžiem purvainais mežs ir brienams līdz pat ceļiem. Kad esam uz sausākas zemes, izspiežam slapjumu no zeķēm, apēdam pusdienu sviestmaizes un dodamies tālāk, līdz veiksmīgi izejam interesantā vietā ar reljefu purvā, kur izskatās, it kā satiktos divi purvi - viens atrodas mazliet augstāk, otrs - zemāk. Šeit jūtams Rīgas tuvums - ar kvadriciklu izbraukāts vietā, kur šķiet tikai pa retam kāds dzīvnieks ieklīst. Kad jau esam vecā Ērgļu dzelzceļa tuvumā, esam nokļuvuši Lielkangaru purva otrā pusē, un šeit vērojams interesants uzbērums. Nospriežam, ka tas ir cilvēku roku veidots, un priecājamies, ka, vismaz pa to ejot, kājas ir sausas. Tumsa jau klāt, beidzot iznākam uz meža celiņa un meklējam sausāku telts vietu nakšņošanai. Apkārt ir egļu mežs, kas ir gana labs, lai iekārtotu ugunskuru - beidzot izžāvētu zeķes un sasildītos pēc visas dienas purva brišanas. Noieti tikai mazliet vairāk nekā 10 km, bet gājiens ir bijis sarežģīts un slapjš. Nakts ir silta, un pat nenojaušam, ka tūlīt sāksies īsta ziema. Taču, lai vai kā, dodoties pārgājienā aukstā sezonā, vērts paņemt līdzi rezerves drēbju kārtu, kā arī nodrošināties ar silto guļammaisu. Salīgajiem noderēs sildeņi - tie ir mazi un viegli, darbojas ilgstoši un efektīvi, var ielikt arī cimdos vai apavos un sildīties iešanas laikā.
Potenciāls tūristu piesaistei
No rīta gan jau krīt retas sniega pārslas, un mēs turpinām pārgājienu pa zemes ceļu atpakaļ uz Ērgļu lielceļu, kur atstājām mašīnas. Šajā dienā apskatām un izstaigājam arī valsts nozīmes kultūrvēsturisko pieminekli Ķoderu pilskalnu, kas saukts arī par Lielā vīra gultu. Ziemā, kad kokiem nav lapu, labi redzams pilskalna izteiktais veidojums. Šeit no IX līdz XII gadsimtam jeb vēlajā dzelzs laikmetā atradās koka būvju nocietinājums. Pilskalns ierīkots uz Kangaru kalnu grēdas Mazās Juglas upes labajā krastā, kas divās vietās pārrakts, izveidojot grāvjus ar diviem trīs līdz četrus metrus augstiem zemes vaļņiem. Kad esam izpētījuši Lielos Kangarus, rodas pārdomas, ka šī vieta ar savu dabas un vēstures unikalitāti varētu piesaistīt daudzus Latvijas un arī ārzemju tūristus un kļūt par populāru dabas apskates objektu. Vienīgi tai trūkst sakārtotākas tūrisma infrastruktūras ar marķējumu dabā, lai būtu vieglāk orientēties un patīkamāk pastaigāties pa purvainajiem mežiem. Bet ziema, kad viss slapjais ir aizsalis, noteikti ir īstais laiks, lai šo vietu izpētītu un apskatītu katrs savām acīm. Ja nav jābrien pa purvu, maršrutu iespējams iziet arī vienā dienā, taču ir vērts arī sasparoties un izmēģināt nakšņošanu brīvā dabā ziemā, ja vien mīnusi pārāk nekož degunā. Būsim jaunajā gadā aktīvi!