Militārais konflikts Ukrainā, kā arī Eiropas un Krievijas ekonomisko attiecību pasliktināšanās aizvien biežāk liek izskanēt apgalvojumiem, ka Latvijai nepieciešams stiprināt savu enerģētisko neatkarību un ka visām trim Baltijas valstīm vajadzīga kopīga energoneatkarības veicināšanas stratēģija. Šos apgalvojumus Dienai un arī citiem medijiem daudzkārt izteikuši vairāki ministri un enerģētikas eksperti, turklāt skaļi vārdi par to, cik aktuāla ir daudzveidīgu energoapgādes resursu nodrošināšana, izskan arī politiķu priekšvēlēšanu solījumos.
Tomēr precīzi izklāstīta, sabiedrībai saprotama un līdz ar to mierinoša skaidrojuma, kas reāli kopš Ukrainas konflikta sākuma paveikts un kas vēl tiks darīts Latvijas energoneatkarības stiprināšanai, nav. Savukārt iedzīvotāju vairākums labi saprot, ka tieši energoapgādes sistēmas spēcīgā saistība ar Krievijas gāzi sabiedrības labklājībai rada lielāku risku nekā dažu uzņēmumu pilnīgā atkarība no Austrumu kaimiņvalsts tirgus.
Īpaši labi līdz šim nav veicies arī ar vienotu Latvijas, Igaunijas un Lietuvas rīcību alternatīvu energoapgādes avotu meklējumos. Par Visaginas atomelektrostacijas (AES) projektu vienprātību Baltijas valstis nespēja rast jau ilgi pirms šim projektam referendumā «nē» pateica Lietuvas iedzīvotāji. Nesen uzmanības centrā nonākušajā pētījumā, ko pēc Lietuvas Ministru kabineta pasūtījuma īstenoja kaimiņvalsts Enerģētikas institūts, norādīts, ka Visaginas AES - pat ja tā tiktu uzbūvēta - nebūtu tas spēcīgākais energoneatkarības balsts, jo AES saražotās elektroenerģijas cena būtu augsta. Nav ar ko lepoties arī Igaunijai un Somijai, jo abas kaimiņvalstis ieslīgušas ilgā spriešanā par to, kā galu galā īstenosies sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļu būvniecība.
Par reālāko soli Baltijas energoneatkarības veicināšanas virzienā var uzskatīt Lietuvas ostas pilsētā Klaipēdā īstenoto LNG termināļa veidošanu, jo, vismaz spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, projekts virzās uz priekšu bez nopietnas aizķeršanās. Savukārt Latvijā jauni energoapgādes risinājumi, kas kaut daļēji varētu kliedēt bažas par spēcīgo atkarību no Krievijas gāzes, sabiedrības uzmanības lokā nav nonākuši. Jāpiebilst arī, ka atjaunīgo energoresursu kopējais patēriņš Latvijā nevis aug, bet rūk, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Var jau būt, taisnība ir tiem enerģētikas ekspertiem, kas apgalvo - nevajag būvēt Visaginas AES un nevajag, piemēram, Skultē, būvēt LNG termināli. Taču tādos nemierīgos laikos, kādos dzīvojam patlaban, nepieciešams vismaz profesionālu ekspertu izstrādāts un valsts amatpersonu akceptēts Latvijas enerģētiskās neatkarības stiprināšanas plāns, kas tiktu detalizēti izklāstīts sabiedrībai. Lai nenotiktu tā, ka solījumi atrast gadiem neizveidotās alternatīvas Krievijas gāzei labi noder tikai iedzīvotāju balsu zvejošanai pirms vēlēšanām, bet tūlīt pēc 4. oktobra atkal iestrēgst diskusijās un iegulst atvilktnēs. Ģeopolitiskie riski nezudīs tajā dienā, kad Latvijā tiks ievēlēta jauna Saeima un partijas būs - vai arī nebūs - tikušas pie kārotajiem deputātu mandātiem.