Sagadījās tā, ka Saeimas 31. marta plenārsēdē tieši pretējos «flangus» pārstāvošie deputāti vērsa kolēģu uzmanību uz to, ka vairākos regulējumos plānoti grozījumi, kas, viņuprāt, pārliecīgi iejaucas indivīda tiesībās un nevajadzīgi palielina represīvo iestāžu pilnvaras. Tas, ka runātāji bija tieši no Nacionālās apvienības un Saskaņas, var likties ironiski, savukārt nemaz nav smieklīgi, ka iebildumi tika pilnīgi ignorēti.
Korektāk būs iebildumus nevis pārstāstīt, bet nocitēt. Aleksandrs Kiršteins par grozījumiem Stratēģiskas nozīmes preču aprites likumā: «Jūs ieejat Frankfurtes lidostā, godājamie kolēģi, un tur ir stends, un tur jūs varat nopirkt šīs kameras - pildspalvu veidā, brillēs iemontētas un tā tālāk. Tātad, ja jūs iegādāsieties šādu pildspalvu, bet viņa būs 41 milimetru, jūs nesodīs. Bet, ja viņa būs 39 milimetri, jūs nonāksiet cietumā... Šim punktam būtu jābūt tā, ka viņas nedrīkst lietot sabiedriskajā telpā. Bet, ja es viņas lietoju savā istabā...- tad mani var tiesāt. ... Nekur pasaulē nav aizliegts iegādāties personīgām vajadzībām videokameras, kas ir diametrā mazākas par 25 milimetriem vai 40 x 40 milimetru, ja viņas ir kvadrātiskas. Nu tas taču ir pilnīgs - piedodiet! - marasms!»
Jānis Ādamsons par grozījumiem likumā Par policiju: «Šajā brīdī esošā redakcija nosaka, ka savas kompetences ietvaros policijas darbiniekam ir tiesības bez maksas saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām un amatpersonām nepieciešamo informāciju un dokumentus. ... Kāda ir tagad piedāvātā redakcija? Ja mēs pirms tam, tagad esošajā redakcijā runājam par kompetenci un no kā var pieprasīt, tad kompetence piedāvātajā redakcijā pazūd un šobrīd esošajā piedāvātajā redakcijā, redakcija skan sekojoši: «Pieprasīt un saņemt bez maksas no publiskām personām un privātpersonām informāciju, dokumentus un citus materiālus.» Cienījamie kolēģi, par kādu policejisko valsti mēs runājam? Es gribētu atgādināt, ka likums Par policiju ir attiecināms ne tikai uz Valsts policiju. Tāpat tas skar finanšu, muitas policiju, pašvaldības policiju, un tagad jebkurš kārtībnieks, patruļdienesta policists ir tiesīgs pieprasīt no jebkuras publiskas, fiziskas personas, privātpersonas absolūti jebkādu pašu absurdāko informāciju.»
Vai Saeima kaut kā reaģēja uz šiem iebildumiem? Kiršteina gadījumā ziņotājs par likumprojektu Ojārs Ēriks Kalniņš atzina, ka, jā, esot bijusi «diezgan plaša diskusija» komisijā, tomēr nolemts Kiršteina bažas neņemt vērā. Ādamsona gadījumā vispār neviens neuzskatīja par vajadzīgu izteikties.
Nedomāju, ka šī ignorance liecina, ka parlamentāriešu vairākums atbalsta policejiskuma iezīmju pastiprināšanos Latvijā. Visticamākais, viņi vienkārši pieņēma, ka gan jau Kiršteina un Ādamsona aprakstītās nejēdzīgās situācijas neveidosies, jo, kā saka, regulējuma kontrolētāji taču mācēs izvērtēt apstākļus, ļaunprātīgi regulējumu neizmantos utt. Apbrīnojams optimisms. Virkne gadījumu Latvijas pēdējo gadu vēsturē gan liecina, ka tas ir nepamatots, - ja vien ir iespēja kaut ko interpretēt atbilstoši «burtam», nevis «garam», tas notiek.