Mazina aizspriedumus
Jaunais, dzīvespriecīgais, ar respektējamu sīkstumu apveltītais Mārtiņš Oliņš pērn saņēma Latvijas lepnuma balvu nominācijā Caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Mārtiņš jau ilgāku laiku uzmundrina un iedvesmo apkārtējos, pierādot, ka atrašanās ratiņkrēslā nav šķērslis tam, lai īstenotu savus sapņus.
Par būtiskāko sasniegumu laikā pēc Latvijas lepnuma balvas saņemšanas M. Oliņš uzskata to, ka sabiedrība cilvēkus, kuri pārvietojas ratiņkrēslā, aizvien vairāk uztver, Mārtiņa vārdiem sakot, «kā parastus cilvēkus» un vairs «neskatās neslēptā žēlumā».
«Priecājos, ka man izdevies Latvijas sabiedrībā stiprināt pārliecību, ka arī tie cilvēki, kuri pārvietojas ratiņkrēslā, ir parasta, normāla sabiedrības daļa,» sarunā ar Dienu teic Mārtiņš. Viņš atzīst, ka projekts Latvijas lepnums un mirdzošās Ābeles saņemšana viņam nodrošināja vērā ņemamu atpazīstamību sabiedrībā. Mārtiņa popularitāti palielinājusi arī iesaistīšanās šovā Dejo ar zvaigzni. Tuvākajā laikā Mārtiņš gan neplāno piedalīties plašos, publiskos pasākumos. «Pirmkārt, patlaban nav tāda pasākumu formāta, kurā es varētu iesaistīties, otrkārt, jāatgūst spēki, jo piedalīšanās vērienīgā, publiskā pasākumā gan dod daudz pozitīvu emociju, bet arī prasa ne mazums enerģijas,» saka M. Oliņš. Atmiņā paliekošs notikums šajā vasarā viņam bijis fonda Labdaris organizētais brauciens ar jahtu tieši tiem cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā.
Profesionālajā dzīvē Mārtiņam pārmaiņas šis gads nav nesis, un viņš šādas pārmaiņas arī nemeklē. «Joprojām strādāju bankā Citadele un ar darbu esmu ļoti apmierināts,» teic Latvijas lepnuma balvas ieguvējs.
Šogad Latvijas lepnuma balvai M. Oliņš mudina pieteikt cilvēkus, kuri «ar savu darbu un centieniem dod labumu apkārtējiem vai arī dod citiem spēku». Viņš arī uzsver, ka Latvijā ir daudz tādu cilvēku, kuri dara ko īpaši pozitīvu, augsti vērtējamu, tāpēc «ir ļoti labi, ja kāds saskata šo īpašo devumu un to novērtē, piemēram, piesakot nesavtīgu vai apkārtējos iedvesmojošu cilvēku Latvijas lepnuma balvai».
Labdarības ēnas puses
Amanda Grase-Kotļeva pērn Latvijas lepnuma balvu ieguva nominācijā No sirds uz sirdi. Viņai izdevies vērst plašumā palīdzību trūcīgām ģimenēm, labdarības pasākumiem izmantojot interneta sniegtās iespējas.
«Patlaban palīdzam arvien vairāk ģimenēm visā Latvijā. Ir iesaistījušies brīvprātīgie, kuri aktīvi palīdz koordinēt Facebook lapu, atbild uz e-pastiem, un brīvprātīgie, kuri šķiro mantas un saliek sūtījumus ģimenēm. Pateicoties viņiem, iespējams cilvēkiem palīdzēt operatīvi. Ļoti daudz cilvēku labprāt palīdz ar mantu ziedošanu un nogādāšanu un iesaista arī savus uzņēmumus, palīdzot ar transportu. Esam izveidojuši mājaslapu,» stāsta Amanda.
Atbildot uz Dienas jautājumu, kādi ar labdarības projektu saistīti pasākumi Amandu pēdējā laikā īpaši ielīksmojuši, viņa uzsver, ka «noteikti tā ir Prieka diena un akcija Palīdzi piepildīt skolas somu. Prieka dienas mērķis bija bērniem parādīt Rīgu, izklaidēt viņus, lai visas rūpes un ikdiena paliek aiz muguras. Kopā Prieka dienā piedalījās 95 maznodrošinātie bērniņi no dažādām Latvijas pilsētām un 30 pieaugušo - mammas, tēti un aizbildņi. Bērni smaidīja, un sajūsma bija manāma. Lai arī diena bija gara, jo bērniņi uz Rīgu brauca lielus attālumus, un programma bija kārtīgi saplānota un ļoti saspringta, gandarījums bija liels».
Latvijas lepnuma balvas ieguvēja stāsta, ka viņai liels gandarījums ir arī par akciju Palīdzi piepildīt skolas somu, kurā «ziedotāji piepilda skolas somu ar kancelejas precēm, kuras vajadzīgas, sākot skolas gaitas, tās tad nogādājam mazturīgām ģimenēm, kurām ir grūtības sagādāt bērniem visu nepieciešamo skolai. Kopā tika nogādāts ap 40 pilnu skolas somu».
Amanda atzīst, ka, «darbojoties labdarībā, gadās arī apdedzināties, un tas attiecas gan uz ziedotāju, gan lūdzēju, gan arī uz brīvprātīgo palīgu attieksmi». Šogad diemžēl «mani pārsteigusi tieši labdarības un ar to saistītās darbības negatīvā puse. Cerēsim, ka nākamajā gadā pārsteigumi būs pozitīvi», teic labdarības projektu organizētāja.
Darbi, nevis vārdi
Uzņēmējs Aivars Millers pērn Latvijas lepnuma balvu saņēma nominācijā Mecenāts. Atbildot uz Dienas jautājumu, kā veicas šogad, mecenāts izsakās lakoniski un stāsta, ka galveno uzmanību pievērsis atbalstam Andreja Upīša Skrīveru vidusskolai. «Ir lietas, ko skolā paši ātri nevar noorganizēt, bet es varu skolai palīdzēt,» saka A. Millers.
A. Upīša Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš Dienai atklāj, ka «šis ir jau kārtējais gads, kad piezvanīja Aivars Millers un jautāja, kā var skolai palīdzēt. Aivara mecenātisms izpaužas tā, ka viņš nevis iedod naudu, bet finansiālo atbalstu virza uz to, lai arī nomaļā skolā bērniem būtu tādi paši apstākļi kā lielpilsētas skolā, lai mūsu skolēniem būtu labākas iespējas mācīties».
A. Rakstiņš uzsver, ka «Aivars nopircis aptuveni 200 licenču portāla Uzdevumi.lv lietošanai, lai skolēniem būtu iespējas šo portālu lietot, redzēt savu uzdevumu risinājumu nepilnības un pareizās atbildes. Ir skolēni, kas gadā izpilda pat 3000 uzdevumu. Pateicoties Aivaram, skolēni laiku pie datora pavada lietderīgi».
«Paldies Aivaram Milleram jāsaka arī par to, ka mūsu skolā ir laba līmeņa audiovizuālā aparatūra un skolēni latviešu literatūras stundās var skatīties mācību priekšmeta saturam atbilstošas filmas,» piebilst vidusskolas direktors.
Otrreiz vairs ne
Pērn Latvijas lepnuma balvu nominācijā Drosme un vīrišķība saņēmušie Kaspars Garsils un Ainars Bormeistars atzīst - otrreiz šādus mirkļus labprāt vairs nepiedzīvotu. Riskējot ar savu veselību un dzīvību, abi vīrieši kādā liktenīgā naktī no avarējuša un jau degoša spēkrata paguva izglābt divu jauniešu dzīvību.
Abi glābēji klusībā priecājas par līdzcilvēku un kolēģu atzinīgajiem vārdiem, kas saņemti pēc liktenīgās nakts notikumiem. Ikdienas gaitās gan ar atzinību jāsastopas maz. Kaspars, Nacionālo bruņoto spēku dižkareivis, reizēm publiskos pasākumos ar armijas piedalīšanos gan tiek pieminēts kā cilvēku glābējs. «Pozitīva attieksme. Tā pozitīvi tas viss,» viņš piebilst. Abu varonīgā rīcība pieminēta arī vietējā Mārupes novada pašvaldībā, un abi aicināti uz Mārupes novada balli.
Ainars stāsta, ka sastapis abus izglābtos jauniešus, kuri pēc avārijas atlabuši. Taču, lai vai kā, gan Kaspars, gan Ainars atzīst - otrreiz notikumu, par kuru piešķir balvas par drošsirdību, pieredzēt negribētos.
Abu ikdienas gaitas turpinās ierastās sliedēs. Kaspars jau astoņus gadus darbojas Nacionālajos bruņotajos spēkos, Zemessardzes 17. bataljonā. Kopš militārā konflikta Ukrainā ikdienas pienākumi kļuvuši intensīvāki ar dalību dažādās apmācībās, kurās piedalās pats un māca citus. Savukārt Ainars turpina darboties tūrisma un atpūtas biznesā un saimnieko viesu mājā netālu no Jaunmārupes. Kaspars un Ainars sastopoties ik pa laikam un joko, ka Latvijas lepnuma balvu Ābeli glabā mājās uz maiņām, «jo balva uz abiem viena».