Lai arī mana mamma bija darbmācības skolotāja, man mājās ēst gatavot nemācīja. Vai nu pašam tad vēl nebija intereses, vai vecākiem laika, vai arī vienkārši - uzskatīja, ka puikām tas nav jāprot. Skolā savukārt mācīja reizrēķinu, salikt pareizās vietās komatus un pat to, cik diviem baltiem trusīšiem varētu būt melnu bērniņu... To, kas dzīvē patiešām ir vajadzīgs - gatavot ēst - nācās mācīties pašam.
Pankūkas iemācījos cept, vajadzības spiests. Kad desmitgadīgs puika pēc skolas atnāk mājās, viņam šausmīgi gribas ēst. Šausmīgi! Viņš varētu apēst visu! Bet nekā īpaša ledusskapī vismaz manā bērnībā nebija. Tāpēc nācās pamatīgi eksperimentēt. Pankūkas tika gatavotas no ūdens, miltiem un olu pulvera. No piena pulvera, miltiem un vispār bez olām. Ceptas taukos, sviestā un pat uz plikas pannas. Tad, kad nebija zaptes, ar ko pankūkas apsmērēt, tās tika notiesātas tāpat vien, apkaisot ar cukuru. Un vispār man bērnībā visgardākais pankūku ēšanas veids šķita tas vienkāršākais - ar skābu krējumu un cukuru. Sarullēt un, pildījumam pa visām pusēm nākot ārā, sagriezt gabaliņos. Tā man joprojām garšo vislabāk.
Ir tik daudz kā, kas man kā tēvam jāiemāca saviem bērniem. Braukt ar velosipēdu, cienīt citu viedokli, atšķirt labu filmu no draņķīgas (pīpēt lai mācās paši). Bet es savējiem centīšos arī iemācīt gatavot ēst. Nevis pankūku recepti, bet - kā pagatavot pankūkas. Nevis no grāmatas, bet no galvas un - no sirds. It sevišķi puikam. Jo nākamajā rītā pašceptas pankūkas sasaistīs vairāk nekā tas, kas noticis pa nakti. Tāpēc es sievasmātei patīku. Nevis tikai tāpēc, ka mīlu viņas meitu, bet tāpēc, ka māku pagatavot plānas pankūkas, kas neslīkst eļļā. Pankūkas ir lielisks ēdiens, jo palīdz tikt pie sievas un sievasmātes atzinības.
Un ne tikai. Cepšanas process ir skatīšanās vērts. Nemaz nav tik grūti iemācīties apgriezt pankūku uz pannas, pametot to gaisā. Bet galvenais ir pankūku ēšana. Saviesīgā vakarā ar draugiem pankūkas var pasniegt kā galveno ēdienu. Ar maigi sālīta laša fileju, majonēzes-krējuma mērci un nedaudz zaļumiem, saldajā atstājot klasisko variantu - ābolu vai brūkleņu ievārījumu. Pavisam svarīgiem pasākumiem laša vietā pankūkas pilda ar sarkanajiem ikriem un piedzer aukstu šņabi.
Garšīgi sanāk arī mājās pagatavoti veikala varianti - ar biezpienu, malto gaļu, sieru. Vai restorānos pasniegtās - ar kļavu sīrupu, pūdercukuru un saldējumu. Pankūkas ņem pretī arī dārzeņu, sēņu, siļķes, medus pildījumu. Galvenais - cept pašam.
Mana pankūku recepte: miltus un tikpat daudz piena samaisa ar šķipsnu sāls, tējkaroti cukura un olīveļļas. Ar olām nav ko pārspīlēt - pietiks ar divām, trim. Kad viss kārtīgi samaisīts un viendabīgs, pielej pienu (apmēram vēl tikpat daudz, cik sākumā). Uz brīdi atstāj uzbriest un cep gandrīz bez eļļas. Ja pankūkas sanāk par biezu, pielej vēl pienu.
Vēl piebildīšu: speciālās pankūku pannas vienmēr izrādījušās galīgi nederīgas.