Bet štrunts par lupatām! Šķiram citu lappusi: «Daži domā, ka viņiem ir laba sirds, bet patiesībā vāji nervi.» Par to gan šaubos. Jo kam man stipri nervi, ja auksta, cieta sirds? Es izvēlos mazliet trīcēt uztraukumā par nieku, nevis iet pa dzīvi kā tāds izlūkdienesta bataljona komandieris, ar saviem dzelzs zābakiem aizspārdot visus, kas aizsprosto ceļu.
Šķiram nākamo lappusi - labāk par attiecībām. Manuprāt, tieši attiecības ir dzīves sāls. Tātad: «Ja jums sāk augt ragi, nesteidzieties apvainot sievu. Iespējams, jūs vienkārši esat āzis.» Tas man noderēs, kad gribēsies paķircināt mīļoto. Ceru, viņš neapvainosies... Bet šī atziņa man patīk vislabāk: «Es domāju. Tāpēc joprojām esmu vecpuisis.» Reizēm taču tiem vīriem derētu atslēgt domāšanu un ļauties jūtām, pavasarim, sievietes skaistumam! Jo mūsu mīļajā Latvijā ir tik daudz skaistu, dzīves gudru, sievišķīgu dāmu visos vecumos! Un tagad, pavasarī, viņas uzplaukušas kā košas puķes!
Autobusā, kurā braucu ceļojumā kopā ar senioriem, katrs no pasažieriem bija biezas jo biezas grāmatas vērts - sēdies pie baltas lapas un tikai sāc rakstīt. Katram savs stāsts. Reizēm tik neticams, brīžiem traģisks, citā dzīves posmā traģikomisks. Drāma mijas ar humoru. Kad kļūst pavisam grūti, humors izrādās labākais antistresa līdzeklis. Izsmejamies, un kļūst vieglāk. Sapošamies un līdz ar to saņemamies.
Ekskursijas vadītāja teica: «Kad labi cilvēki ceļo, spīd saule.» Saule šajā ceļojumā spīdēja spoža jo spoža. Un pilns autobuss ar cilvēkiem, kurus varu likt sev priekšā kā piemēru - kā skaisti novecot, kā dzīvot vecumdienās. Kā nepazaudēt labu sirdi grūtībās un pārbaudījumos. Jo, kā teica tā sieviete, kura uzdāvināja man Labo omu, dzīve ir kā eksāmens: «Bet kas ir eksāmens? Tā ir divu gudru cilvēku līdzvērtīga saruna. Un kas notiek, ja viens no šiem nav gudrs? Atbilde: ja viens nav gudrs, otrs paliek bez stipendijas.» Lūk!
Kam man briljanti? Seniori ir mani briljanti.