Ja runājam par versijām saistībā ar Vienotību, tad nav nekādu versiju. Ir cilvēki. Ir cilvēku idejas, pārliecības, viedokļi. Un kaut kāds solis. Šajā gadījumā biedrības dibināšana. Pie mums - un it īpaši pēc vēlēšanām - ir ļoti daudz diskusiju par pāris tematiem, kas pamatā visi ir ap nacionālo jautājumu, un ļoti maz diskusiju par attīstību, par ekonomiku.
Šie cilvēki - Olafs Berķis, Valērijs Belokoņs, citi jūsu biedrības dibinātāji - ir bijuši arī Vienotības vai Jaunā laika ziedotāji. Kāpēc šīs idejas, kas jums ir, nevar realizēties caur Vienotību?
Acīmredzot nevar. Tas ir jājautā šiem cilvēkiem, kāpēc viņu idejas nevar realizēties caur Vienotību. Mans viedoklis - un arī tas, kāpēc es negāju pie esošās Saeimas priekšsēdētājas par padomnieku un atteicos iesaistīties aktīvā politikā Vienotības ietvaros, - ir tas, ka nacionālais jautājums izvirzījās it kā dabiskā prioritātes statusā. Manuprāt, tas ir nepareizi. Esmu demokrātiski domājošs cilvēks. Ja mani argumenti paliek mazākumā, tas nozīmē, ka acīmredzot es nepārliecinu vairākumu. Tas nenozīmē, ka es tajā brīdī vairs ne ar ko nenodarbojos, pārstāju domāt, pārstāju vēlēties un pārstāju pārliecināt cilvēkus par lietām, kuras uzskatu par pareizām. Politika ir dzīvs process.
Kā viens no iemesliem, kāpēc nacionālais jautājums ir iznācis virspusē, tiek minēta Saskaņas centra neņemšana valdībā, vismaz to tā deklarē prokrieviskā puse. Vai tas tā ir?
Grūti pateikt. Bet, ja man jautā, tad - protams! Es jau pirms vēlēšanām - pat riskējot ar manis paša vadītās priekšvēlēšanu kampaņas izdošanos, jo latviešu vēlētājs šo jautājumu vienmēr ļoti sāpīgi uzņem, - teicu, ka SC ir jāņem valdībā. Šobrīd esmu pilnīgi pārliecināts, ka, ja valdībā tiktu SC - stingra latviešu vairākuma apstākļos -, Nils Ušakovs nebūtu parakstījies par referendumu. Viss šis pusgads, kas mūsu ekonomisko attīstību labākajā gadījumā apturēja, bet manā skatījumā pat atmeta atpakaļ, būtu pavadīts zem citas zīmes. Un mēs risinātu citas Latvijas sabiedrībai daudz būtiskākas problēmas.
Kas tad toreiz notika Vienotībā, kas traucēja SC aicināt valdībā?
Viedoklis mainījās divas nedēļas pēc vēlēšanām. Nav noslēpums, ka Vienotībā vienmēr ir bijis ļoti spēcīgs alternatīvs viedoklis šai manis un Solvitas Āboltiņas ilgākā laika periodā paustajai stratēģijai. Vienotībā «nacionālais flangs» vienmēr ir bijis ļoti stiprs - Sandra Kalniete, Kārlis Šadurskis, Ģirts Valdis Kristovskis, Sarmīte Ēlerte. Tomēr bija pārsteigums, ka tieši šis viedoklis Vienotībā guva vairākumu. Es, Valdis Dombrovskis un vēl pāris cilvēku šajā jautājumā palikām mazākumā. Solvita Āboltiņa šajā laikā ļoti aktīvi pauda viedokli, ka jāvienojas ar VL-TB/LNNK.
Kā Latvijai būtu jāattīstās, kam tiek pievērsts pārāk maz uzmanības?
Mēs runājam par viskautko, tikai ne par attīstību un ekonomiku. Ir jāpasaka stop - esam izrunājuši nacionālo jautājumu, referendums ir bijis, ar valodu viss ir kārtībā - sākam runāt par ekonomikas attīstību. Vietējais kapitāls, tas, kas pieder šeit uz vietas mūsu vietējiem cilvēkiem, ir jātur lielākā vērtībā - es nerunāju par protekcionismu vai vēršanos pret ārzemniekiem - bet vietējais kapitāls ir jāsaudzē. Nepieciešams valsts atbalsts - valstij tālredzīgi un mērķtiecīgi ir jāpiedalās ekonomikas stimulēšanā, īpaši sektoros, kurus arī citas ES valstis pie sevis iekšienē atbalsta. Mums ir termiņš - Latvijas simtgade. Gribam, lai uz Latvijas simtgadi Latvija ekonomiskā ziņā būtu daudz spēcīgāka un attīstītāka valsts. Man nav šaubu, ka nākamajās vēlēšanās startēs partija, kas savu piedāvājumu balstīs ekonomiskā programmā.
Latvijā uz Krievijas kapitāla ienākšanu raugās šķībi vai labākajā gadījumā kā uz Jauno vilni, kas tiek uztverts ar smīnu un skepsi. Cik Latvijai vajadzētu būt atkarīgai no Krievijas naudas?
Grūti spriest, cik Latvija ir atkarīga no šī kapitāla. Pieņemu, tie ir daži sektori. Nekustamo īpašumu sektorā cenas ir atzīvojušās, lielā mērā pateicoties Krievijas naudai. Uzskatu, ka tas ir ļoti labi. Man par to ir prieks, un, ja vispār varu par ko uzteikt Aināru Šleseru - jo 99% mans viedoklis un viņa atšķiras -, tad doma dot uzturēšanās atļaujas Latvijā cilvēkiem, kas ir pietiekami daudz investējuši nekustamajos īpašumos, bija ļoti pareizs priekšlikums.