Linda ir jauniešu organizāciju apvienības IMKA Latvija biroja vadītāja, Latvijas Jaunatnes padomes viceprezidente, šogad arī Eiropas Brīvprātīgā darba gada (EBDG) labas gribas vēstniece. Kad viņa noskaita savu nedēļas darbu sarakstu, tas tikpat labi varētu aizpildīt arī divas. No 28. septembra līdz 2. oktobrim viņa piedalīsies EBDG ceļojošās tūres pasākumos Rīgā, Dzelzceļa vēstures muzejā, kur būs gan organizatore, gan diskusiju vadītāja. Tūre uz dažām dienām piestāj ikvienā ES valstī, lai pēc iespējas plašākam cilvēku lokam pastāstītu, kur un kā iesaistīties brīvprātīgajā darbā Latvijā un pasaulē (sīkāk - http://ebdg2011.izm.gov.lv).
Dabūja īsto sajūtu
Ar NVO Linda «sapinās» jau skolas laikā. «Esmu no Viesītes. 10. klasē ieraudzīju sludinājumu, ka Sēlijas NVO atbalsta centrs Jēkabpilī vasarā jauniešiem rīko stažieru skolu. Pieteicos, izturēju atlasi. Pēc tam turpināju centrā darboties kā brīvprātīgā. Dabūju to sajūtu, kas īsti ir NVO un ko tās dod sabiedrībai.»
Sākot Rīgā studēt izglītības darba vadību RPIVA, Linda lūkoja, ar ko vēl nodarboties, un nonāca Resursu centrā sievietēm Marta, kur ieguva krietnu pasākumu rīkošanas un projektu rakstīšanas rūdījumu. Tas noteica to, ka daudzas Lindas bagātīgajā CV minētās aktivitātes caurvij dzimumu līdztiesības tēma. Otrs vadmotīvs - jauniešu intereses, īpaši kopš 2006. gada, kad Linda iepazinās ar IMKA Latvija prezidenti Guntu Kelli un iesaistījās šajā organizācijā. Linda arī darbojas ES programmā Jaunatne darbībā - sagatavo jauniešus starptautiskajām apmaiņām, apmāca tos, kas dodas brīvprātīgajā darbā uz ārzemēm («lai viņiem tur nebūtu gluži sex, drugs & rock'n'roll»), kā arī uzņem citu valstu brīvprātīgos Latvijā.
NVO jomā Latvijā ir tā - pat ja skaities pusslodzes darbinieks, sanāk rauties par trijām slodzēm, Linda neslēpj. Ja reiz esi iekļuvies šo aktivitāšu apritē, tevi atrod jaunas iespējas, projekti un pasākumi, arī pats nesēdi rokām klēpī un, ja kur saskati ko uzlabojamu, centies kaut ko darīt, nevis tikai vērot. IMKA sadarbojas ar citām organizācijām, Rīgas domes departamentiem, tāpēc daļa Lindas ikdienas paiet, komunicējot ar partneriem un kārtojot organizatoriskas lietas, bet otra daļa ir tikpat intensīva saskarsme ar jauniešiem. «Agrāk IMKA vairāk darbojās ar jauniešiem - līderiem, bet tagad esam savu ievirzi pamainījuši un strādājam ar sociāli iekļaujamajiem jauniešiem - invalīdiem, bezdarbniekiem, no nelabvēlīgām ģimenēm. Jaunietis līderis sev ceļu izsitīs vienmēr, bet pārējiem vajag atbalstu. Jauniešiem patlaban ļoti trūkst uzmanības, kāda, kas viņus uzklausa.» Linda darbojas arī kā koučs, ar jautājumiem vedinot jauniešus atrast risinājumu viņu problēmai.
Galvas sakārtošana
Jauniešu «pacelšana» norit lēnām, paņem ļoti daudz enerģijas, bet, ja izdodas un redzi izmaiņas, kas viņos notiek, kad esi ar viņiem pastrādājis, - tas arī tajā visā notur, Linda saka. Otrs prieka avots - izaicinājumu pārpilnība, kāda ir tikai NVO sektorā. «Tas nav rutīnas darbs.» Pašai vēl gan jāslīpē finanšu vadības prasme projektos un māka iesāktas lietas tikpat enerģiski arī pabeigt, Linda atzīstas. Viņa stāsta, ka NVO darbonim kā ēst nepieciešama ļoti stabila noteiktu vērtību sistēma, iniciatīva rīkoties un uzņemties atbildību, negaidot, ka to darīs kāds cits. «Šobrīd Latvijas sabiedrība gan kļūst ļoti individuālistiska - cilvēkiem interesē tikai viņi paši, ģimene, nauda, un viss.» Tāpat vajadzīga māka strādāt komandā, sadarboties, būt diplomātam un pārredzēt laukumu, kurā un kā vārdā darbojas NVO.
Lindai lielais grūdiens šajā virzienā savulaik bija izietais jauniešu personības attīstības treniņš IMKA Nīderlandes organizācijas īstenotā sadarbības tīkla Sinergy ietvaros. «Tas lika padomāt, kāds tu esi un ko tu vari darīt citādi, lai ne tikai man būtu labi, bet arī citiem. Ļoti labi galvu sakārtoja.» Sākums gan bijis jau Latvijā - Linda teic, ka viņai nākusi par labu arī savulaik pretrunīgus viedokļus izpelnījusies Līderisma akadēmija. Tagad, ja gadās kļūmes, «aplauzieni» vai «ja tarakāni sarāpo galvā», Lindas balsts un uzmundrinātāja ir IMKA vadītāja G. Kelle.
Dzeram tēju, un viss?
NVO sektors Lindai iemācījis ļoti daudz no tā, kas var noderēt biznesa vidē. «Man ir bijuši piedāvājumi: Linda, tu māki projektus rakstīt, tev ir pieredze apmācību vadīšanā, tu strādā ar grūtajiem, sociāli iekļaujamajiem jauniešiem - lūk, te ir iespēja strādāt labāku darbu! Bet IMKA Latvijā darbojas jau 20 gadu, un aiztaisīt to bodīti ciet būtu… tā,» Linda spriež un neslēpj, ka NVO darboņu sūrā maizīte ir atalgojuma jautājums. Cik iegūsti no projektiem, tik arī ir, turklāt neregulāri. Linda palaikam apsver domu par «kārtīga» darba meklēšanu, saka paldies mammai un brāļiem, kas pabalsta materiāli, un vērtē, ka līdz 30 gadu vecumam tomēr vēl pa NVO sektoru grozīsies. Pēc tam redzēs. «Gribas vēl pašai aizbraukt brīvprātīgajā darbā uz Eiropu. Nākotnē gribas turpināt strādāt ar jauniešiem, bet es nezinu, vai Latvijā,» Linda ir godīga. Kaut vai tāpēc, ka citviet jaunatnes darbinieki saņem normālu algu. Arī tāpēc, ka Latvijā darbam ar jaunatni nav valstiskas atzinības, sakārtojošas definīcijas un arī izpratnes, ka jauniešu organizācijas nav gluži klubiņi, kur jaunieši tikai dzer tēju un tusē. Tās Latvijā šobrīd arī ir vājas, par to darbību maz zina pat aktīvākā jauniešu daļa, trūkst cilvēku, kas spētu attīstīt jauniešus - līderus un apmācīt jauniešu centru vadītājus, jo arī tiem nereti liekas, ka neformālā izglītība ir tas pats, kas sports un pulciņi, Linda iezīmē savas jomas ēnas puses.