Ekspozīcija _Tas nenotika,_ kas skatāma izstāžu zāles _Arsenāls_ Radošajā darbnīcā, iespējams, ir viena no idejiski skaidrākajām un izteiksmes līdzekļu ziņā interesantākajām izstādēm, kas pēdējā laikā redzētas Rīgā.
Lai varētu salīdzināt, vai atšķiras latviešu un ārzemnieku sapņi, meitenes brauca intervēt cilvēkus arī uz Spāniju un Franciju. «Izrādās, tie daudz neatšķiras, vienīgi ārzemnieki drosmīgāk ļāvušies sapņu realizācijai,» Flēra stāsta. «Piemēram, francūzietei ir bāriņš, bet ne īsti tāds, par kādu sapņots. Viņa ir šausmīgi šarmanta sieviete, pie viņas nāk jauni cilvēki burzīties. Kad radās doma par izstādi, bija skaidrs, ka viņa ir viena no tām, kuru vajadzētu iemūžināt, jo gribējās, lai izvēlētais cilvēks būtu vizuāli pievilcīgs un gribētos viņu gleznot. Viņa ir hipiju tipa sieviete, ceļojusi visu mūžu. Viņa ir laimīga.»
Meklējot izstādes personāžus Latvijā, mākslinieces nevēlējās, lai tie būtu dzīves sagrauti cilvēki. «Mēs izlēmām, ka jāmeklē personas, kas ir veselīgi domājošas, kas vēl mēģina sevī kaut ko attīstīt,» saka Keta. Ne vien sapņu, bet arī stila ziņā mākslinieces novērojušas zināmu līdzību ārzemju un latviešu sievietēs: «Tās frizūras viņām ir diezgan līdzīgas vienā noteiktā vecumā - tendence kā Vairai Vīķei-Freibergai, sukājums atpakaļ.»
Izstādē Keta un Flēra ir izvēlējušās sev pilnīgi jaunus medijus (video un interviju) un interesantā veidā kombinējušas savas disciplīnas - glezniecību un modes mākslu. Keta atzīst, ka, veidojot izstādes varoņu tēlus, par izejas punktu ņēmusi viņu sapņus, taču estētiski interpretējusi tos savā redzējumā: «Bišķīt paskatījāmies, kādas ir tās jaunības dienu drēbes, pajautājām, kas patīk stilistiski. Bet to es īsti neņēmu vērā.»
Veidojot personāžu mākslinieciskos tēlus, Keta un Flēra ir iestrādājušas tajos trāpīgas metaforas - piemēram, sieviete, kura sapņojusi par Nepālu, instalācijā levitē virs sniegotiem kalniem. Spāņu ķīmiķe, kura vēlējās kļūt par gleznotāju, ir apaugusi ar gleznainu kristālu instalāciju. Savukārt latviešu muzeja direktore, kura vēlējās tēlot Mariju Antuaneti, protams, nav iedomājama bez nocirstas galvas. Katrā ziņā izstādē redzams, ka sapņi nereti ir skaistāki, ja tie paliek neīstenoti.