Izsenis cilvēki, kas nejūtas par sevi droši, mīlējuši slepenību, klubus, brālības, šūniņas, grupiņas, savas mājas kā cietokšņus, bet ļaudis, kas dod priekšroku atklātībai, uzskatījuši par pamuļķiem un vientiešiem. Paradoksāli, kas tas vienlaikus ar dedzīgo entuziasmu izplāt savas privātās sfēras peripetijas žurnālīšos. Pazīstu cilvēkus, kuri ciena kā diplomātus, tā spiegus. Mani tas allaž izbrīnījis - čeka slikta, ziņotāji slikti, bet pašmāju vai svešzemju specdienestu darbonis - cienījams personāžs. Rakstura īpašības, kuras nepieciešams kultivēt, lai uzstrādātos, ir taču vienas un tās pašas. Slepena informācija ir vara, protams. Tiem, kam vara ir dzīves saturs, jebkuri līdzekļi labi. Vispasaules vienošanās, ka izredzētie groza vēstures trajektorijas, ir apbrīnas cienīgs fenomens. Latvijas praksē melot nekad nav bijis nosodāmi. Tāpat kā noziedzīgi rīkoties. Apkarotas vienmēr tikušas domas, cilvēku uzskati, pēc kuru derīguma vienam vai otram ideoloģiskajam klanam tad attīstījušās cilvēku biogrāfijas.
Noslēpumi ir pateicīga viela mākslai. Bērnu dienu paslēpju mutācijas dzīves garumā. Atradīs? Neatradīs? Atšķirībā no bērnības pieaugušo dzīvē atradējs nevis uzvar, bet, kā redzam, tiek vajāts.
Protams, ir naivi iedomāties, ka ar rāvienu cilvēce spētu pārkārtot ieradumus, dzīves stilu bez meliem, liekulības un slepenības. Izpaliktu tādi ikdienas krāšņojumi kā intrigas, sazvērestības un, galvenais, kari. Ko cilvēks bez tā visa, nabadziņš, iesāktu? Bezdarba līmenis draudētu ar sociālu katastrofu.
Literatūra, ko daudzi cilvēki traktē kā skaistus melus, kas atklāj patiesību, atšķirībā no specdienestiem un diplomātijas nodarbojas ar cilvēka jūtām. Tās, manuprāt, arī ir cilvēkā ieprogrammētā noslēpumu zona, ko iztulkot un interpretēt bieži nav pa spēkam pašam jūtu nesējam. Ja tā paliktu kā vienīgā dabiskā un pašcieņas pilnā teritorija cilvēkā, pasaule patiešām mainītos neaptveramos mērogos un varētu runāt par jaunu ēru cilvēces vēsturē. Utopija? Modelējot sabiedrību bez meliem un liekulības, pirmais sarežģījums, protams, būtu kultūras līmenis un problemātika - vai cilvēks ir spējīgs īstenību panest. Iespējams, šis bija viens no aspektiem, kādēļ nelaimīgie čekas maisi palika neizpurināti.
Ir paradoksāli, ka Amerika, kuras sabiedrība sadusmojās uz Klintonu par meliem, nevis draiskošanās faktu Ovālajā kabinetā, tagad gatava savu liekulību aizstāvēt ar varu. Pasaule tiešām mainījusies.
Starp citu - šogad, strīķējot maršrutu garām ASV vēstniecībai, brīnījos, kālab šī ielas puse ir kā izmirsi un gājēji pārvietojas pa parka pusi. Tagad, kad nākusi klajā informācija, ka cilvēki tiek filmēti un fotografēti, tas šķiet saprotami. Nesaprotami tikai tas, kālab cilvēkus neuztrauc novērošanas kameras veikalos, lidostās, pie kundziņu namiem. Sabiedrība, kas pašsaprotami pieņem, ka viss ir meli un ikviens cilvēks ir potenciāli bīstams, tomēr ir smagi sasirgusi. Jautājums - kādu terapiju izvēlēsimies.