Citādi var rasties situācija, ka notekūdeņu sistēma Rīgā nav hidrauliski pārskatāma un prognozējama, piemēram, pastiprināta lietus gadījumā.
Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras zinātniskā darba ietvaros esam vairākkārt apsprieduši šo jautājumu par notekūdeņu sistēmas atjaunošanu un izstrādājām šādus risinājumus.
Pirmkārt, sadarbībā ar Rīgas ūdens un Rīgas domes (RD) Satiksmes departamentu jāveic kompleksā esošās sadzīves un lietus notekūdeņu sistēmas inženiertehniskā pārbaude un izpēte, kas tiktu rakstiski apkopota. Otrkārt, jāizveido notekūdeņu sistēmas hidrauliskais modelis, kas atbilstu pašreizējai situācijai un tiktu kalibrēts ar mērījumiem dabā. Treškārt, modeļa izveide dotu iespēju efektīvāk apzināt sistēmas kopējo hidraulisko darbību. Rezultātā būtu iespējams veikt simulācijas, kas, piemēram, parādītu sistēmas hidraulisko darbību pastiprinātas lietus intensitātes gadījumā. Tādā veidā efektīvāk varētu apzināt kritiskās vietas, posmus un zonas. Ceturtkārt, rekonstrukcijas izmaksu noteikšanas pamatā jābūt inženiertehniskai pārbaudei, aprēķiniem un mērījumiem.
Gada vidū RD Satiksmes departamenta pārstāvis Krišjānis Peters minēja, ka Rīgas notekūdeņu sistēmā līdz 2020. gadam būtu nepieciešamas investīcijas vismaz 241,4 miljonu eiro (Ls 170 milj.) apmērā. «Ielas applūst tik daudz tāpēc, ka šobrīd esošā lietus ūdens novadsistēma ikdienā netiek galā. Rīgā ir vairāk nekā 100 kilometru jaunu izbūvējamu līniju. Ja mēs sistēmu pilnībā attīstītu tā, kā mūsu speciālisti to gribētu redzēt, tas izmaksātu valstij 170 miljonus latu. Pašreiz tiek tērēti trīs miljoni latu gadā,» uzskata K. Peters.
Nevar nepiekrist, ka notekūdeņu sistēmas uzlabošana nepārprotami ir komplekss pasākums, kas ietver arī pārējo pazemes inženierkomunikāciju projektēšanas un rekonstrukcijas darbus. Izmaksu pamatā jābūt inženiertehniskai izpētei. Sabiedrība redz, ka remontdarbi Rīgā tiek veikti regulāri, lai uzturētu esošo notekūdeņu sistēmu, taču svarīgi apzināt un rekonstruēt kritiskās vietas, posmus un zonas, lai uzlabotu kopējo sistēmas darbību. It īpaši tas attiecas uz Rīgas centrālo daļu.
Aizvadītā gada beigās sākām spriest par šiem jautājumiem, ņemot vērā minēto 170 miljonu atbalsta nepieejamību un meklējot citas risinājumu alternatīvas. Šādi risinājumi noteikti eksistē, un svarīgi kopīgiem spēkiem sākt diskutēt par to realizāciju vai ieteikšanu atbildīgajām institūcijām.
Patlaban lielākā daļa finansējuma tiek tērēta nepārtrauktiem cauruļvadu remontdarbiem, cīnoties ar funkcijām neatbilstošas notekūdeņu sistēmas radītajām sekām. Nešaubīgi, sistēmai turpinot novecot, nepieciešamais budžets katru gadu tikai pieaugs. Tāpēc ir vitāli svarīgi iespējami ātrāk mainīt pieeju konkrētajai problēmai.
* Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras mācībspēks