Krievijā un ārpus tās regulāri tiek rīkoti krievvalodīgo kopienu saieti, lai vairotu Krievijas un krievu valodas ietekmes palielināšanos, īpaši Eiropas Savienībā. Šim mērķim kalpo speciāla Komisija koordinācijai un sadarbībai ar tautiešiem.
Pagājušā gada oktobrī parādījās Krievijas Ārlietu ministrijas dokumenti, kuros par vienu no mērķiem ir noteikts panākt krievu valodai oficiālas ES valodas statusu. Instrukcijas tūlīt pieņemtas izpildei. Tikai mēnesi pēc tam, 1. novembrī, tika sākta parakstu vākšanas kampaņa par krievu kā otru valsts valodu Latvijā. Maskavas veidotajā instrukcijā pat ir norāde uz Lisabonas līgumā izveidoto jauno ES Pilsoņu iniciatīvu, kuras ietvaros, savācot vienu miljonu pilsoņu parakstu, kuri pārstāv vismaz sešas ES dalībvalstis, var aicināt Eiropas Komisiju ierosināt jaunus tiesību aktus Eiropas Savienībā. Šis mehānisms, viņuprāt, būtu lietojams, lai panāktu, ka krievu valoda kļūst par ES oficiālo valodu, jo tajā runā jau aptuveni 7% ES iedzīvotāju. Šajā virzienā aktivitātes pēc dažu Kremļa marionešu ierosinājuma paredzējusi marginālā kreisā Eiropas Brīvā alianse.
Tomēr nākas Krievijas Ārlietu ministrijas un Federālā drošības dienesta «scenāristus» sarūgtināt, jo valodas jautājumi ir strikti nacionālā, nevis ES kompetencē. Tātad - lai kāda valoda kļūtu ES par oficiālu, tai nepieciešams attiecīgo statusu iegūt kādā dalībvalstī un saņemt visu pārējo dalībvalstu piekrišanu. Līdz ar to parakstu vākšana ES dalībvalstīs - tikai cilvēku maldināšana.
Eiropas Reģionālo un minoritāšu valodu harta, ko ir parakstījušas Eiropas Padomes dalībvalstis, to skaitā arī Krievija, sniedz reģionālo un mazākumtautību valodu definīciju. Proti, tās ir valodas, ko valsts teritorijā tradicionāli lieto iedzīvotāju daļa, bet kas nav oficiālās valsts valodas dialekti, migrantu valodas vai mākslīgi radītas valodas.
Piemēram, par oficiālām reģionālām valodām Eiropā ir atzītas katalāņu (visplašāk lietotā minoritāšu valoda - tajā runā septiņi miljoni iedzīvotāju Spānijā, Francijā un Sardīnijā), galīciešu un basku valodas Spānijā, velsiešu un gēlu valodas Lielbritānijā.
Eiropas Reģionālo un minoritāšu valodu hartas mērķis ir šo valodu aizsardzība, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana. Krievu valoda nav apdraudēta, jo tajā runā simtmiljonu tauta blakus esošajā Krievijā. Hartas paskaidrojumā ir skaidri atdalītas oficiālās minoritāšu valodas no lingvistisku minoritāšu valodām (kuru skaitā ir krievu valoda), precizējot - oficiālās minoritāšu valodas nevar būt valsts teritorijā parādījušās ekonomiski vai politiski motivētu procesu rezultātā. Tieši tādēļ par minoritāšu valodām ES nav pieņemtas, piemēram, arābu un krievu valodas, turku valoda Vācijā vai hindi Lielbritānijā, neskatoties uz attiecīgo lingvistisko kopienu plašo klātbūtni.
Pirms padomju okupācijas Latvijā krievu valodu lietoja minimāli. 1935. gadā mūsu valstī tikai 8,8% iedzīvotāju bija krievi, kuri dažādu, visvairāk politisku un reliģisku, iemeslu dēļ bija Latvijā ieradušies dažādos laikos, bet latvieši - pamatiedzīvotāji - veidoja gandrīz 80%. Turklāt citu tautību pārstāvji savā saziņā pārsvarā izvēlējās latviešu valodu. Krievu valodas lietojums Latvijā nesamērīgi pieauga tieši PSRS veicinātās migrācijas un rusifikācijas politikas - tātad politisku iemeslu - dēļ. Tā rezultātā 1989. gadā krievi bija jau gandrīz 34% Latvijas iedzīvotāju, bet tā saucamie krieviski runājošie, iekļaujot pārkrievotos ukraiņus, baltkrievus, ebrejus un citas tautības, veidoja jau ap 44%. Latviešu bija palicis vairs tikai 52%.
Tātad jāsecina, ka krievu valodas atzīšana Latvijā pat par oficiālu minoritātes valodu neatbilstu nevienam no Hartas kritērijiem.
Saasinājusies situācija Latvijā liecina, ka līdzšinējā valsts integrācijas politika ir bijusi nepareiza. Valodas likuma nepilnību dēļ saziņa daudzos uzņēmumos notiek krievu valodā, diskriminējot tajos strādājošos latviešus. ES pētījumi liecina, ka mūsu valstī diemžēl vieglāk ir atrast darbu, nezinot latviešu nekā krievu valodu. Dalītās valodas skolas būtībā turpina padomju laiku latviešu un krievu skolu sistēmu, kas pāraug nošķirtās latviešu un krievu sabiedrības daļās. Vadot nodarbības LU Ekonomikas un vadības fakultātē, pārliecinos, ka, diemžēl, joprojām vismaz 20% studentu, kas nāk no tā sauktajām minoritāšu skolām, ir vājas latviešu valodas zināšanas. Tas viņiem apgrūtina mācību vielas uztveršanu, veicinot nepatiku pret visu, kas ir latviešu valodā, tā vienkāršā un gluži cilvēciskā iemesla dēļ, ka viņiem tajā ir grūti strādāt.
Ir jānodrošina, ka visi jaunieši neatkarīgi no etniskās piederības, beidzot vidusskolu, latviešu valodā runā kā dzimtajā valodā. Integrācijai ir jānotiek jau no agras bērnības. Tādēļ bez referendumiem, bet veicot efektīvu likumdošanas darbu un dialogu ar minoritātēm, jāpāriet uz vienotu, valsts finansētu skolu un bērnudārzu sistēmu valsts valodā, kā tas ir citviet Eiropā, turklāt ar palielinātām iespējām svešvalodu, tai skaitā lingvistisko minoritāšu valodu, apgūšanā. Latvijai beidzot jākļūst par valsti, kur katrs jebkurā situācijā var brīvi lietot latviešu valodu. Pirmais solis, protams, ir referendums, kurā ir jābalso pret krievu valodu kā otro valsts valodu katram atbildīgam Latvijas pilsonim. Arī Valsts prezidentam, jo attiecībā uz valsts pamata - latviešu valodas - apdraudējumu iedomātai neitralitātei nav vietas.
Izmaiņas nepieciešamas bez kavēšanās, jo savāktie paraksti ir pietiekams modinātājzvans. Ja turpināsies likumdevēja neizlēmība, drošības struktūru bezdarbība, tad kaimiņvalsts iniciētās un vietējo marionešu īstenotās nekārtības - parakstu vākšanas, referendumu, iedzīvotāju nemieru formā turpināsies, izraisot valstij gan finansiālus zaudējumus, gan palielinot starpetnisko spriedzi.
Н.В.