Cik maksā polise?
Kā stāsta Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins, individuālā veselības apdrošināšana ir specifisks un gana sarežģīts produkts. Lai tas apdrošinātājam nenestu zaudējumus, ir vajadzīgs pietiekams skaits klientu, no kuriem lielākā daļa apdrošina iespējamos riskus, kas var apdraudēt veselību, nevis vēlas iegādāties polisi, kad jau zināmi izmeklējumi, kam tā nepieciešama. Tieši tāpēc apdrošinātāji labprātāk veselības apdrošināšanas pakalpojumus sniedz darba kolektīviem, ticot, ka lielākajai daļai polise nepieciešama nebaltai dienai. J. Abāšins uzsver, ka privātpersonu individuālās veselības apdrošināšanas segments var attīstīties tikai tad, ja klientiem ir ilgtermiņa domāšana. «Cilvēks, kurš šodien nopērk veselības apdrošināšanas polisi, zinot, ka pēc divām nedēļām ies slimnīcā, pēc būtības ne tikai nes zaudējumus apdrošinātājam, īpaši, ja to nekompensē citi klienti, kuri iegādājas polises bez jau paredzama un konkrēta nolūka tās tuvākajā laikā izmantot,» skaidro J. Abāšins.
Diena eksperimentālā kārtā vēlējās uzzināt individuālās polises cenu, tāpēc internetā aizpildīja gan apdrošināšanas kompānijas Ergo, gan If klientu anketu, kurā jāatbild uz dažādiem jautājumiem par vecumu, augumu, svaru un līdz pat slimībām, ar kurām slimots pēdējos gados, un ārstējošajiem ārstiem. Jāpiebilst, ka blefot nav ieteicams, jo apdrošinātāji brīdina, ka nepareizi sniegtas informācijas gadījumā, arī tad, ja polise iegādāta, apdrošināšanas atlīdzības izmaksa var tikt atteikta.
Pēc anketas aizpildīšanas pēc dienas no abiem apdrošinātājiem e-pastā tiek saņemti piedāvājumi, kas izstrādāti, izvērtējot aizpildīto anketu. Ergo piedāvā polisi, kuras cena gadā ir 132,48 eiro. Polise stātos spēkā klienta norādītajā datumā. Taču, kā norādīts e-pastā, polise neapmaksā vairākas diagnozes un pakalpojumus, kas saistīti ar veselības riskiem, kuri bija redzami aizpildītajā anketā. Tajā pašā laikā Ergo polise ir spēkā visā Baltijā un ietver arī ceļojumu un nelaimes gadījumu apdrošināšanu. Savukārt If piedāvājumā polise maksā 233,57 eiro, taču ietver visus veselības riskus, kurus izslēdza Ergo. If gadījumā polise attiecībā uz ambulatorajiem pakalpojumiem sāk darboties divus mēnešus pēc līguma noslēgšanas, bet attiecībā uz stacionārajiem pakalpojumiem - četrus mēnešus. Ergo piedāvājumā polise sedz stacionāros pakalpojumus par summu 1000 eiro un ambulatoros - par summu 750 eiro. Savukārt If piedāvājumā gan stacionārā, gan ambulatorā aprūpe tiktu segta 1500 eiro apmērā. Jāņem vērā, ka polises cenu ietekmē arī pakalpojumu apmaksas procents - piemēram, Ergo tie ir 75%, If - 50%.
Kavē valsts nepastāvība
Tālāk jau oficiāli sazinoties ar vienu no apdrošinātājiem - Ergo -, tā Veselības un dzīvības apdrošināšanas departamenta vadītājs Baltijā Gints Konrads, taujāts, kāpēc Ergo polise izslēdz visus klienta veselības riskus, skaidro: «Mēs apdrošinām iespējamo risku iestāšanos nākotnē, nevis jau esošas saslimšanas. Tāpēc arī klienta esošās diagnozes no apdrošināšanas polises tiek izslēgtas. Citādi ir ar darbinieku veselības apdrošināšanas polisēm, jo tur mijas cilvēki ar saslimšanām un pilnīgi veseli cilvēki. Domājot par iespēju palīdzēt cilvēkiem nopietnos gadījumos, kas var iestāties nākotnē un prasīt milzīgus izdevumus, savā polisē esam paredzējuši smagu slimību ārstēšanu ar apdrošinājuma summu 7500 eiro gadā, aptverot ļoti plašu diagnožu loku (insultu, infarktu, dažādas vēža formas).» G. Konrads piebilst: ja individuālajā polisē tiktu iekļauti jau esošie veselības riski, tās cena būtu tik augsta, ka klientiem nebūtu pievilcīga. Ergo pārstāvis arī atzīst, ka pagaidām privāto klientu veselības apdrošināšanas segmentā ir tik maz (daži simti), ka par šā biznesa rentabilitāti pagaidām runāt nevar. Plašāk izvērsties šajā segmentā traucējot neskaidrie un mainīgie spēles noteikumi veselības aprūpes sistēmā.
Tieši šo faktoru kā galveno traucēkli ieiešanai privātpersonu veselības apdrošināšanas tirgū min arī apdrošināšanas kompānija BTA, kura pagaidām šādu pakalpojumu nepiedāvā. Uzņēmuma valdes locekle Evija Matveja stāsta: «Apdrošinātājiem traucē tas, ka valsts nav pateikusi, kādus pakalpojumus tā apmaksā. Respektīvi, nav definēts konkrēts pakalpojumu grozs. Turklāt valsts nemitīgi maina noteikumus, kas rada neskaidrību apdrošinātājiem. Minēšu vienu piemēru, kurš attiecas gan uz privātpersonu, gan juridisku personu veselības apdrošināšanu, ar ko mēs nodarbojamies. Mēs apmaksājam ambulatoros pakalpojumus. Taču izmaksu ziņā ir starpība, vai tā ir vizīte pie ģimenes ārsta vai speciālista. Līdz šāgada 1. janvārim nosūtījumu diagnosticējošam izmeklējumam varēja izrakstīt ģimenes ārsts, tagad - tikai speciālists. Tas palielina apdrošinātāja izmaksas, jo maksas vizīte pie speciālista ir dārgāka nekā ģimenes ārsta apmeklējums. Respektīvi, līdz 1. janvārim mēs apmaksājām ģimenes ārstu, kurš izraksta nosūtījumu uz izmeklējumu, tagad mums jāapmaksā speciālists un izmeklējums. Un tas ir tikai viens piemērs no daudziem, kā valsts maina spēles noteikumus, kas tieši ietekmē apdrošinātājus.»
Jāpiedalās arī privātajiem
Gan E. Matveja, gan G. Konrads pauž pārliecību, ka, ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu, šajā sistēmā būtu jāļauj piedalīties arī privātajiem apdrošinātajiem. Kā viens no galvenajiem argumentiem tiek minēta lielāka privāto apdrošinātāju pārraudzība pār veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. To uzsver arī J. Abāšins, kurš stāsta: «Valsts no privātajiem apdrošinātājiem var mācīties, kā sastrādāties ar ārstiem. Apdrošinātāji kontrolē, lai nebūtu nevajadzīgu izmeklējumu un analīžu. Nav noslēpums, ka agrāk bieži, zinot, ka pacientam ir veselības apdrošināšanas polise, tika veikti teju visi iespējamie izmeklējumi. Apdrošinātāji šo haosu pārtrauca, prasot no ārstiem caurspīdīgas darbības, tajā skaitā strādāt e-vidē. Mums ir savi eksperti ar medicīnisko izglītību, kuri spēj izvērtēt nosūtījumu pamatotību.»
Savukārt G. Konrads uzsver, ka finansējuma trūkums veselības aprūpei ir tik milzīgs, ka to diezin vai izdosies novērst, par pāris procentpunktiem paaugstinot kāda nodokļa likmi un to ieskaitot veselības aprūpes budžetā. Ergo pārstāvis ir pārliecināts, ka vislabākais variants būtu, ja valsts nesolītu apmaksāt teju visu, ko pati pēc tam nevar izdarīt un kā rezultātā veidojas rindas un kvotas. Pacientiem draudzīgāks variants būtu, ja valsts reālistiski izvērtētu, ko tā patiešām var apmaksāt, neveidojot kvotu sistēmu. Piemēram, nosakot, cik speciālistu apmeklējumu un analīžu gadā apmaksā katrai konkrētajai diagnozei. Tad, ja cilvēks saprot, ka vēlas kaut ko vairāk, būtu iespēja iegādāties privāto veselības apdrošināšanas polisi. Patlaban, kā norāda G. Konrads, valsts ir sasolījusi bez maksas to, ko nevar nodrošināt, un cilvēkiem tāpat nākas maksāt, ja negrib gaidīt milzīgās rindās.