Trūkumi un vājās vietas vislabāk redzami lielu pārbaudījumu brīžos. Zaļa dzīve uz parāda vienā brīdī noved pie sāpīgas jostas savilkšanas. Savukārt vēlēšanās ietaupīt uz drošības rēķina atomreaktora būvē - pie katastrofas. Lai pirms daudziem gadiem pieļautā kļūda atklātos, bija nepieciešama zemestrīce un cunami.
Kam jānotiek Latvijā, lai augstākās izglītības sistēmas plānotāji, vadītāji, mācībspēki un studenti atskārstu nozarē samilzušās problēmas, pirms to piemeklējusi katastrofa, un kopīgi censtos tās risināt? Protams, smadzeņu aizplūšana vai pakāpenisks izglītības kvalitātes zudums nav tā jūtams kā radiācijas noplūde, taču sekas var būt tikpat neatgriezeniskas un atstāt ietekmi uz ilgiem gadiem.
Iespējams, lai pievērstu uzmanību problēmām, reizēm jāizsakās tikpat asi kā Tokijas mēram, kurš nodēvēja Japānu piemeklējušo dabas katastrofu par dievišķu sodu. Ja, viņaprāt, Uzlecošās saules zemes iemītnieki, kas pēc kara varēja tik apskaužamā veidā vienoties kopējam valsts uzcelšanas darbam, ir pārāk savtīgi, ko lai saka par mums?
Nespēja vienoties par augstākās izglītības nākotni to starpā, kas par to atbild vai gūst no tās labumu, kādu laiku var turpināties. Taču šī nožēlojamā savtīguma uz smiltīm celtās greizās būves neizturēs pārbaudījumu - konkurenci ar citu valstu izglītības sistēmu monolītajām ēkām.