Diena ar treneri sarunājās pēc pārbaudes spēlēm Horvātijā, kur treneru rīcībā pirmo reizi sagatavošanās posmā bija faktiski tikai kaujas sastāvs - no trīspadsmit komandā esošajiem spēlētājiem uz Jesenici, kur notiks priekšsacīkstes, nedosies tikai viens.
Vai mikroklimats komandā Horvātijā stipri atšķīrās no tā, kāds bija sagatavošanās posma sākumā?
Mums ar mikroklimatu viss ir kārtībā jau no pirmās treniņu dienas. Manuprāt, tam gatavošanās posmā nevajadzētu mainīties. Atmosfērai visu laiku jābūt, teiksim tā, pozitīvai. Spēlētājiem savstarpēji jāpalīdz neatkarīgi no tā, vai spēle iet vai neiet, neatkarīgi no tā, kāds ir sagatavošanās posms - ir smagi vai ne. Grūtībās citam citu vēl vairāk jāatbalsta. Ar to mums viss ir kārtībā.
Kā komandā iekļāvušies pieredzējušie spēlētāji, kuru pēdējos gados nebija izlasē?
Manuprāt, mūsu pieredzējušie spēlētāji ļoti korekti, dažbrīd pat ļoti tēvišķīgi izturas pret pārējiem, lai gan tā vecuma starpība jau nav nemaz tik liela. Man ir ļoti svarīgi, lai komandā nebūtu tā saukto grupējumu - vecie un jaunie vai no tāda un šitāda kluba. Mums ir, manuprāt, ļoti viengabalains kolektīvs. Tas ir mūsu spēks. Mēs nedrīkstam šķelties. Nedrīkstam domāt, kurš ir pieredzējis, kurš nav, kuram spēle iet, kuram ne. Svarīgākais ir tas, kā kurš spēlē konkrētajā brīdī.
Vai lomas komandā jau ir sadalījušās?
Domāju, jā. Jau no pirmajām dienām lomas komandā sadalījās. Ir formālie un neformālie līderi. Ir mierīgāki spēlētāji, kuri iniciatīvu tik ļoti neuzņemas. Viss notiek.
Kas būs mūsu komandas trumpji Slovēnijā?
Droši vien jāatkārtojas, jo to kaut kur jau esmu teicis, bet mūsu lielākajam trumpim jābūt tam, ka esam milzīgi noskaņojušies. Jābūt agresīviem, uzvilktiem. Ja spēlētājs ir uzvilkts, mēs, treneri, varam viņu daudzmaz kontrolēt. Slikti ir tad, ja spēlētājs ir mierīgs. Uziet laukumā bez emocijām, dažbrīd pat izskatās, ka viņam ir vienalga, vai spēlējam pareizu basketbolu, un spēlē tenisu - saņemot bumbu, to uzreiz met atpakaļ. Ja būsim tādi, mums nav uz ko cerēt. Mums jau no pirmā brīža jābūt uzvilktiem. Tikai savas emocijas ir jākontrolē, savas vēlmes ir jāpakļauj komandas interesēm. Galvenais, lai spēlētājs ir gatavs izdarīt visu, lai mēs uzvarētu.
Pirms diviem gadiem Lietuvā, kad galotnē zaudējāt visās piecās spēlēs, bija emocijas, vēlme uzvarēt, bet dažbrīd trūka aukstasinības?
Emociju, protams, bija daudz, bet atcerēsimies, ka toreiz bijām arī par diviem gadiem jaunāki. Mums toreiz ļoti palīdzēja pirmā spēle pret Franciju. Man pat bail iedomāties, kas ar mums tajā turnīrā būtu noticis, ja nebūtu Jāņa Blūma. Toreiz patiešām lielākā daļa komandas spēlēja tenisu un grūda bumbu Blūmam. Viņam neatlika nekas cits, kā uzņemties iniciatīvu. Man patīk, ka Jānis grib un ir gatavs to darīt, lai gan tajā spēlē viņam sanāca uzņemties pārāk daudz. Viss aizgāja labi, viņš sameta visu, ko varēja samest, un mums bija reāla iespēja uzvarēt vienu no čempionāta labākajām komandām. Tā spēle iedeva pārliecību, ka mēs varam spēlēt. Vēl viena laba lieta bija tā, ka toreiz mums bija vairāki spēlētāji, kuri produktīvi spēja ienākt spēlē no rezervistu soliņa. Kā Rolands Freimanis, kuram vidēji bija vairāk nekā desmit punktu un pietiekami daudz atlēkušo bumbu. Viņš nāca uz maiņu un mūsu spēli pastiprināja.
Vai šogad pārliecība būs jau pirms čempionāta pirmās spēles?
Pārliecība ir. Lielākā daļa spēlētāju, kuri ir komandā, to ieguva jau pagājušajā gadā notikušajā kvalifikācijas turnīrā. To neviens nesaprastu, ja mēs kaut kādu iemeslu dēļ netiktu finālturnīrā, taču iesākām ar zaudējumu Bosnijai izbraukumā. Tajā brīdī neticējām, ka varam uzvarēt. Pēc tam pārbraucām pāri rumāņiem un piedzīvojām divus minimālus zaudējumus Gruzijai, kuras sastāvā bija faktiski tikai Eirolīgas un NBA spēlētāji. Tas deva pārliecību, ka varam. Es gan nevaru ielīst spēlētājos iekšā, bet esmu pārliecināts, ka mēs mentāli esam gatavi spēlēt tajā līmenī.
Iepriekš pieredzes trūkums liedza uzvarēt, vai šogad beidzot galotnēs spēsim izšķirt iznākumu mūsu labā?
Tās galotnes ir dažādu apstākļu sakritība. Šovasar ieguvums ir pārbaudes spēles, kurās ir bijusi iespēja redzēt un novērtēt, kā kurš spēlētājs jūtas šādās situācijās, kad viens vai divi punkti vai neveiksmīgas darbības var izšķirt spēles iznākumu. Jebkurā brīdī to izšķir laukuma spēlētāji. Dažkārt tikai jāpaceļ roka vai jāsper solītis pa kreisi, vai jāuzsit spēcīga piezīme. Ja to neizdarām, pretinieks mūs soda, un ar to spēle arī beidzas. Nezinu, bet gribētos teikt, ka ar to viss būs kārtībā.
Pie kā šobrīd vairāk strādājat treniņos?
Modelējam dažādas situācijas, veidus, kā spēlēs pirmā pretiniece Bosnija. Arī pagājušajā gadā tieši pret Bosniju bija pirmā spēle kvalifikācijā. Toreiz Dāvis Bertāns treniņos darbojās kā pretinieku līderis Mirza Teletovičs - redzi grozu, met. Pārējie akcentēja uzmanību aizsardzībā uz to. Diemžēl šobrīd mums nav Dāvja un līdz ar to - iespēju modelēt tieši šo situāciju. Nav arī Dāvja pamatotās, dažreiz arī nepamatotās agresivitātes no trīspunktu līnijas. Šī pozīcija mums ir, teiksim tā, vakanta.
Tātad jau šobrīd gatavojaties tieši pirmajai spēlei?
Nosacīti. Nevēlos teikt, ka gatavojamies tieši Bosnijai. Drīzāk cenšamies izanalizēt visas situācijas. Padomā ir tas, kā spēlē pretinieki, taču mums ir jādomā par to, kā spēlēt savu basketbolu. Kā veidot savu uzbrukumu, savu aizsardzību, lai pretinieks dara, ko grib. Mums ir savs basketbols un savas pretdarbības. Tās ir jāslīpē.
Pārbaudes spēļu dažādie starta sastāvi bija eksperimenta nolūkā, vai arī to varam gaidīt finālturnīrā?
Mēs neeksperimentējam. Uzskatu, ka mūsu iespēja veiksmīgi spēlēt ir tikai ar ātru basketbolu. Tādu mēs nevaram spēlēt ar piecu sešu spēlētāju rotāciju. Tāpēc man gribas izmantot visus divpadsmit spēlē pieejamos basketbolistus. Ir svarīgi, lai viņi to akceptētu. Neviens spēlētājs netiek raustīts. Viņam tiek atvēlēts konkrēts spēles posms, kurā jāizdara maksimums. Pagaidām tas darbojas.
Cik ļoti līdzšinējā gatavošanās posmā bijis jūtams, ka daudziem spēlētājiem šovasar bija neziņa par darbavietu nākamajā sezonā?
Tas ietekmē ļoti daudz. Protams, spēlētāji to neizrāda un saka, ka to nejūt, taču zemapziņa strādā. Ja spēlētājam ir neziņa, kur un kādā līmenī viņš spēlēs, kur viņš pelnīs naudu… Pēdējais piemērs ir Mareks Mejeris, kurš pirms došanās uz Horvātiju parakstīja līgumu un šajās spēlēs bija pavisam cits basketbolists. Nebija vairs tik haotisks. Joprojām ir vairāki spēlētāji bez līgumiem. Freimanis, [Andrejs] Šeļakovs, [Rihards] Kuksiks. Protams, viņi ies un cīnīsies. Visi iet laukumā ar vārdiem «es cīnīšos», «es darīšu visu», «davai, davai, let`s go», bet ļoti bieži šie vārdi ar darbiem nesaskan.
Jums pašam ir pretēja situācija, jo jāraujas divos darbos?
Jā, ar savu lielo dibenu sēžu uz diviem krēsliem (smejas). Ne jau pirmo gadu tas tā ir. Nav viegli, taču man ir labi palīgi, darbs ir laikus saplānots, tāpēc tas nav neiespējami. Izmantojot iespēju, gribu pateikt paldies Budiveļņik kluba vadībai, kas ļāva sagatavošanās posma otro ciklu aizvadīt Latvijā. Kad man ir iespēja, tepat, Ķeizarmežā, varu viņus pieskatīt, taču primārais man šobrīd ir Latvijas izlase.
Kā Kijevā to uztver?
Tur nav tā, ka būtu ļoti kategoriski iebildumi vai atbalsts, taču pagājušajā gadā rezultāti bija labi, un uzvarētājus jau netiesā. Profesionālajā sportā nav nekādas pagātnes un nākotnes, ir tikai šodiena. Vai tas ir sportists vai treneris, sevi allaž ir jāpierāda no jauna. Kā jau teicu, man ir pieredze, kā to sabalansēt, palīgi strādā pēc manas sistēmas un konstrukcijas, un viss notiek. Nav absolūtas taisnības - tas ir labi vai slikti.
Skrienot notikumiem pa priekšu, vai tas nozīmē, ka var nākties izšķirties starp kluba un izlases trenēšanu?
Man nepatīk domāt tik tālu uz priekšu. Kad vajadzēs par to domāt, tad domāsim. Konkrētā situācija ir tāda, kāda tā ir. Ticiet man, ka man ir tik daudz pienākumu, ka nav laika domāt par to uz priekšu.
Finālturnīra priekšsacīkstēs jāspēlē pret virkni Balkānu valstu komandu, kuras Slovēnijā jutīsies kā mājās. Vai pērn kvalifikācijas spēlē Bosnijā un šovasar pārbaudes turnīros Slovēnijā un Horvātijā sapratāt, ko gaidīt no šī reģiona?
Nedomāju, ka būs kādi pārsteigumi atmosfēras ziņā, un esmu pārliecināts, ka tribīnēs būs arī mūsu līdzjutēji. Galvenais, lai mēs paši sevi nepārsteigtu, lai nepārdegtu. Mēs zinām Bosniju. Manuprāt, viņi mūs ne ar ko nevar pārsteigt. Mēs viņus gan varam. Klāt nākuši pieredzējušie Blūms, Janičenoks, Šķēle. Esam kļuvuši par gadu nobriedušāki. Viņiem pārbaudes spēlēs bija tie paši spēlētāji, kuri bija pirms gada. Svarīgi, kā mēs sevi noskaņosim, kā mums aizies spēle.
Cik daudz jau iepriekš gatavosieties pārējiem pretiniekiem?
Nosacīti gatavosimies arī otrajai spēlei ar Melnkalni, taču pārējos skatīsimies tur, uz vietas. Nav jēgas sev piedzīt galvu ar informāciju par to, ko lietuvieši un serbi, iespējams, pat neizmantos.
Kas būs galvenie faktori, kas izšķirs, vai finālturnīrs būs veiksmīgs?
Man ir svarīgi, lai spēlētāji paši izbaudītu to procesu. Lai viņi pēc turnīra saprastu, ka tās smagās zālē un stadionā pavadītās stundas nav izšķērdētas veltīgi. Lai visu to pašu, ko darām treniņos, izliktu ārā spēlēs. Lai pēc tām ar roku uz sirds pateiktu, ka šoreiz labāk nevarēju. Nav svarīgi, vai pretinieks bija labāks vai sliktāks, bet es labāk nevarēju.