Tā esam esam atklājuši jau virkni spilgtu dziedātāju, kurus viņš operu koncertiestudējumos pulcē no visām pasaules malām, gan arī nu jau vairākus izcilus solistus instrumentālistus. Jaunais čellists Aleksandrs Buzlovs ir jau otrais izcilu, taču pirms tam šeit nedzirdētu Krievijas instrumentālistu sarakstā (pēc vijolnieka Sergeja Krilova), ar kuriem orķestri un simfoniskās mūzikas klausītājus Rīgā iepazīstinājis K. M. Šišons.
Čellistu profesionālajā vidē ļoti daudzu starptautisko konkursu laureāta 1983. gadā Maskavā dzimušā Aleksandra Buzlova vārds noteikti ir zināms, jo 28 gadus vecais mūziķis jau atrodas pasaules izpildītājmākslas elitē. Tomēr publikai Latvijā līdz šim gājis secen viņa sniegums, kuru gan dzimtajā Krievijā, gan Eiropā, Āzijā un ASV augstu novērtējusi gan publika, gan kritiķi. Piemēram, laikrakstā The New York Times īpaši uzsvērts viņa krievu skolas spēles manieres šarms. Šīs pašas krievu skolas (Maskavas konservatorijā 2006. gadā absolvēta Natālijas Gūtmanes klase) ieaudzinātā izturība ļāvusi izcīnīt laurus pat visgrūtākajos starptautiskajos konkursos - sudraba medaļu XIII Čaikovska konkursā Maskavā (2007) un otro vietu ARD konkursā Minhenē (2005), tiem 2008. gadā piepulcējot starptautisko konkursu Ženēvā (2008).
Konkursu maratonu mūziķis iesācis jau 13 gadu vecumā, kad Montekarlo ieguva Grand Prix, taču nav pārvērties par sacīkšu zirgu, kuram galvenais ir tikai ātrāk un jaudīgāk. To pierādīja viņa sniegums, Rīgā kopā ar LNSO un K. M. Šišonu atskaņojot Antonīna Dvoržāka Čella koncertu. Vēl vairāk - viņš pārsteidza ar šī visu čellistu visbiežāk spēlētā koncerta jaunu, dziļi individuālu lasījumu. Par virtuozitāti pat nerunāsim - tā bija, taču tikai kā līdzeklis, liekot čellam te azartiski gavilēt (finālā), te vibrēt kā liegam vējam koku lapās. Atsvabinot dzirdes atmiņu no štampiem un arī no izteikti ugunīgās manieres, kādā Dvoržāka Čella koncertu še jau vairākkārt atskaņojis pasaulslavenais Miša Maiskis, Aleksandrs Buzlovs piedāvāja citu - daudz personiskāku un intīmāku lasījumu, kas saviļņoja ar izkoptu čella toni un spēju introvertā, klusinātākā toņkārtā paust dziļas jūtas. Savukārt diriģents gādāja par jūtīgu dialogu ar orķestri, kurā liela nozīme gan stīgu instrumentiem (arī plaši posmi čellu un altu grupai), gan pūšaminstrumentiem (kas eksponējās arī kā patstāvīga grupa solo), un jo īpaši mežragam, kas brīžiem ir liriskā varoņa otra balss.
Klusināto toņu un izsmalcinātu faktūru burvību augstā interpretācijas kvalitātē, rūpīgi sabalansētā orķestra skanējumā ļāva izgaršot impresionistiskā orķestra glezna - Kloda Debisī Prelūdija fauna diendusai. Tā netveramais skaņu plenērs un Stefāna Malarmē dzejas iedvesmotā poēzija bez vārdiem savā attīstībā ir arī gandrīz flautas koncerts, kurā lieliski apliecinājās Dita Krenberga.
Pilnīgi citu, kontrastējošas dinamikas un azarta amplitūdu LNSO demonstrēja, pirmoreiz pilnā apjomā atskaņojot reiz jau daļēji «pataustīto» spāņu komponista Manuela de Faljas svītu no baleta Trīsstūrene - ar tautiskām Andalūzijas flamenko intonācijām un ritmiem un ar paraupju humoru XX gs. sākuma parodiju estētikā, kas brīžiem robežojās ar grotesku. Te nu beidzot orķestris Šišona vadībā varēja izspēlēties skaļi un enerģiski. Ne pirmo reizi LNSO spoži nospēlēja krievu klasiķa Mihaila Gļinkas uvertīru operai Ruslans un Ludmila - pārbaudi orķestra mākslinieku virtuozitātei un ansambļa saliedētībai. Pēc kompaktās uvertīras atskaņojuma uzreiz var noteikt, vai orķestris ir formā! Nešaubīgi - jā!