Zaļā domāšana tiek proponēta kā progresīva un pozitīva. Bet kā ir ar ekoterorismu zaļās domāšanas vārdā? Vai tas ir leģitīms tās atzars?
Problēma ir tajā, ka «zaļums» tiek uztverts kā labs divu atšķirīgu iemeslu dēļ. Viens ir emocionāls un ētisks, un tā sekotāji savu uzskatu var mēģināt citiem uzspiest arī ar varu. Sabiedrības reakcija uz to ir noraidoša: mums tiek spiests pieņemt kaut ko dārgu un nesaprotamu. Es «zaļumam» ticu nevis ētikas dēļ (lai gan varam tajā atrast arī ētiskus aspektus), bet tāpēc, ka tas ir vienīgais jēdzīgais biznesa modelis. Tas nes peļņu. Un peļņas dēļ nākotne pieder zaļajām tehnoloģijām.
Pašlaik gan tās ir dārgākas un subsidējamas.
Tas mainīsies. Ar pašreizējiem septiņiem miljardiem iedzīvotāju pasaulē, kas drīz pieaugs līdz deviņiem, mums vienkārši beigsies resursi.
Arguments par planētas sasilšanu nav noteicošais?
Esmu stingri pārliecināta, ka planētas sasilšana ir cilvēku darbs, tomēr to kā argumentu pašlaik var nolikt pie malas. Pietiekams arguments ir ekonomika. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (SEA) pauž, ka 2050. gadā mums vajadzēs par 50% vairāk enerģijas, un fosilais kurināmais to vienkārši nespēs nodrošināt. SEA prognozē, ka zaļās enerģijas tirgus daļa nākamajos 40 gados būs 10 tūkstoši miljardu dolāru. Ķīna, Indija, Koreja un ASV pamatīgi investē zaļajās tehnoloģijās, jo tas ir milzu tirgus. Tas «zaļums» nav ekodomāšanas vai emociju, bet izdzīvošanas dēļ.
Ja tas ir tik saprātīgi, kāpēc ir tik daudz ekoskeptiķu?
Jo esam ieinteresēti šeit un tagad - īslaicīgās lietās. Dānijas unikālā situācija pašlaik ir valsts līmeņa sapratnē, ka nebūs labi, ja 2050. gadā visa pasaule secinās, ka tai ārkārtīgi vajag fosilo kurināmo un biomasu, uz ko mēs liekam lielu akcentu pašlaik. Kā tas ietekmēs šo resursu cenu? Un vai to visiem vispār pietiks - vai tas neradīs konfliktus? Tāpēc lētākais veids nākotnes energodrošībai ir plānota pāreja no fosilajiem un atjaunojamiem energoresursiem.
Godīgi sakot, man nav daļas par to, ko Latvija dara un lemj. Neesmu šeit, lai kādu pārliecinātu. Vienkārši Dānijas Klimata komisija trīs gadus ir analizējusi situāciju un nepieciešamo stratēģiju, un mums ir savi - ļoti dāniski - secinājumi. Ja izlemsit, jums būs jāizdara savējie, bet mūsu veiktā analīze tomēr ir derīga. Politiķiem tas ir jāizlemj, un jums ir tiesības to pieprasīt.
Ja, piemēram, mašīnu elektromotori ir tik labi, kādēļ bizness pats neizdara šādu secinājumu un nepielāgojas?
Mūsdienās elektromotors ir dārgāks, un energoefektivitāte nešķiet aktuāla. Pārsteidzoši, cik ļoti tas attiecas uz Latviju! Energoefektivitāte nozīmē ietaupījumus. Jūs varētu ietaupīt pat pusi pašlaik lietotās enerģijas un saglabāt to pašu pakalpojumu kvalitāti. Šeit veikts pētījums liecina, ka Latvijā maiznieks tādam pašam klaipam izlieto piecas reizes vairāk enerģijas nekā Dānijā.
Bizness pats to nedara tāpēc, ka tam vajadzīga ekonomikas ietvara maiņa. Fosilais kurināmais pašlaik tiek dažādi subsidēts, nosakot arī tirgus izvēli. Pašlaik tiešām varētu būt lētāk turpināt fosilo resursu izmantošanu, bet es jums varu garantēt, ka to cena pieprasījuma dēļ pieaugs. Tā Ķīnas pieprasījuma dēļ pērn ogļu cena pieauga par 25%, un tas bija vēl pirms plūdiem Austrālijā. Bet vēja un saules enerģija kļūs tikai lētāka - jo tās ir daudz vairāk, nekā mums vajag, un tehnoloģiju attīstība to apguvi padarīs vienkāršāku.
Pat ļoti konservatīvā SEA saka, ka mums ir nepieciešama enerģētikas revolūcija, jo resursu gaidāmajam drīzajam 50% pieprasījuma pieaugumam nav. Kā jau katrā revolūcijā, būs uzvarētāji un zaudētāji. Uzvarētāji būt tie, kas būs paredzējuši nākotni un tai sagatavojušies.
Kādi ir jūsu secinājumi par Latvijas politiķu attieksmi pret zaļajām tehnoloģijām?
Politiķus uztrauc atšķirīgi jautājumi. Neredzu Latvijas politikā sistemātisku mērķi, uz kuru katrs segments savā atšķirīgā veidā virzītos. Ir daudz pozitīva atjaunojamajos resursos (AER) utt., bet vilšanos man sagādāja tieši jēgas trūkums - kāds ir to pašu AER mērķis? Varbūt tā ir valodas barjera, bet es nesadzirdēju ne no viena skaidru vīziju: kaut katrs atšķirīgi un ar citu ātrumu, mēs virzāmies uz to un to.
Intervēja Didzis Meļķis