Jubileja ar sekām
Kad deju kolektīvam Katvari Limbažos 2009. gada maijā apritēja 90 gadu, dejotāji nosprieda, ka šī jubileja jānosvin ar ko nopietnāku nekā parasts koncerts. Edžus šajā kolektīvā dejo jau no skolas vecuma un nu jau pa daļai arī pārņēmis tā vadību no savas mammas rokām. Vārds pa vārdam, un dzima ideja par dejas izrādi. Tika uzrunāts horeogrāfs Agris Daņiļēvičs, grupa Auļi, un Limbažu kultūras nams piedzīvoja lauku pašdarbībai netipiski vērienīgu projektu, ko apmeklēja ap 1800 cilvēku. «Bija paredzēts kā vienreizējs pasākums, bet sanāca labāk, nekā plānots,» Edžus saka un stāsta, ka publikas atsaucība un vēlme parādīt padarīto plašāk deva drosmi atkāpties no provinciālās būtības un atvest No zobena saule lēca uz Rīgu. «Janvārī bija izrāde Kongresu namā. Arī tam nebija plānotas tālejošas sekas, bet to noskatījās daudz dejotāju un deju kolektīvu vadītāju un izteica vēlmi piedalīties. Nolēmām veidot paši savus deju svētkus.» Ķīpsalā uzvedumā piedalīsies jau 18 tautas deju kolektīvu, koris, profesionāli vokālie solisti.
Jau no paša sākuma Edžus uzņēmās projekta vadīšanu un komandas veidošanu, bet teic, ka īsti nezina, vai dabūt limbažnieku ieceri līdz Rīgai un lielajai skatuvei bijis grūti vai viegli. «Tas nebija lēti, un finansiāli ļoti riskējām. Janvārī izdevās izlīst pa nullēm, arī tagad ceram uz veiksmi. Bet šis galīgi nav biznesa projekts, nevaru arī visiem iesaistītajiem viņu ieguldīto darbu apmaksāt. Esmu pateicīgs, ka daudzi piedalās idejas vārdā. Mūsu interese ir šo stāstu izstāstīt pēc iespējas plašāk. Ticu, ka tas aizķersies katram latvietim,» saka jaunais producents, kam pašam no dejošanas izrādē gan nācies atteikties - visu pavilkt nevar.
Dejas ved pie darbiem
Lai gan izrāde ir pirmais Edžus patstāvīgi veidotais kultūras pasākums, rīkotājmākā viņš jau kādu laiku trenējies. Īstenībā - jau kopš vidusskolas. 90. gadu beigās Latvijai pāri vēlās skolēnu pašpārvalžu aktivitātes vilnis, un Edžus tolaik bija viens no enerģiskākajiem jauniešiem Limbažos un rajonā. Pirmo darba pieredzi viņš ieguva, organizējot gan pašvaldības, gan paša izplānotus pasākumus bērniem un jauniešiem. Kādā deju kolektīvu skatē viņu Katvaru rindās ievēroja Agris Daņiļēvičs un uzaicināja dejot arī Dzirnās, kuru eksperimenti toreiz tautisko deju vidē bija kas pavisam svaigs. Dzirnās Edžus sāka piedalīties koncertu rīkošanā un ar laiku kļuva par menedžeri. «Tā bija absolūta avantūra no manas puses, jo tas bija vidusskolas laiks, pieredzes nebija nekādas. Viegli toreiz negāja,» tagad Edžus smaida.
Savai iekšējai būtībai Edžus toreiz gan līdz galam neuzticējās, tāpēc «padevās straumei» un Rīgā sāka studēt e-komerciju Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā. «Tā nebija lielākā kļūda, ko dzīvē esmu izdarījis, daudz ko iemācījos, bet tā nebija joma, kur man būtu īstā vieta,» Edžus atzīst. Sabiedrisko attiecību studijas Baltijas Krievu institūtā izrādījās sirdij tuvākas un arī praktiski pielietojamākas.
Nokļuvis Rīgā, Edžus atrada darbu izstāžu rīkotājsabiedrībā BT1 Ķīpsalā, kur nokļuva, pateicoties savam hobijam - dejošanai. Firmas vadītājs bija dejotājs un ap sevi pulcēja sev līdzīgos. Izstāžu kompleksā Edžus sāka strādāt kā informācijas centra darbinieks, kas cilvēkiem norāda, kur ir garderobe, sekoja darbs IT nodaļā, vēlāk - servisa nodaļā, rūpējoties par gaismu, skaņu un video dažādajos pasākumos. Tagad, nu jau sesto gadu puisis beidzot ticis pie tā, ko kārojās visvairāk, - kultūras projektu organizēšanas. Pa starpu arī izprasījies vadībai uz semināru Anglijā, lai iedziļinātos masu pasākumu drošības jautājumos.
Cāļa zupa dvēselei
Edžus stāsta, ka lielu gandarījumu par paveikto viņam sagādājuši Ķīpsalā uzvestie mūzikli - Mūzikas skaņas, Vestsaidas stāsts, Nožēlojamie. Sirdij tuvāki viņam tomēr ir organizatoriski sarežģītie deju svētku uzvedumi. Kultūras pasākumu rīkošanā grūtākais vienmēr saistās ar finansiālo pusi, jo tie nav pirmās nepieciešamības preces, tāpēc Edžus piekrīt, ka šajā lauciņā rūdītam pašdarbniekam raksturīgais entuziasms lieti noder. «Latvijas mērogā ar to miljonus pelnīt nevar, to apzinos. Tā ir sirdslieta, un te nav nekādas līdzības ar konveijera darbu. Kā cāļa zupa dvēselei ir arī cilvēku laimīgie skatieni pēc pasākuma,» Edžus saka. Protams, gadās arī neapmierinātie. «Bet cenšos sevī trenēt pozitīvismu un no burkšķošajiem saprast, kas pieklibo un jāuzlabo.» Edžus uzskata, ka izvēlētajai nodarbei ir perspektīva un darba garoziņas biezums mazinās, ja šo darbu dara ar pilnu atdevi. Viņaprāt, Latvijā pasākumu producenta veiksmes ķīla ir prasme saprast robežu starp izklaidi un kultūru un attiecīgi arī pasniegt pasākumu publikai. Viņš pats vairāk tēmē uz kultūras lauciņu, jau esot arī idejas nākotnei, top darba grupa. Sīkāk stāstīt tomēr vēl neļauj māņticība.