Pieļauju, ka nav jātērē laiks, lai pierādītu, ka tam, kā mēs komunicējam, ir liela nozīme. Ja runā par aizskarošu komunikācijas stilu politikā, parasti šķībi skatās uz t. s. profesionālajiem politiķiem, piemēram, Saeimas deputātiem, tomēr atļaušos apgalvot, ka vēl ņiprāki šajā aspektā ir partiju aktīvisti un atbalstītāji vispār.
Vēsturiski ir tā izveidojies, ka šo rindu autoram ir labas attiecības ar virkni ļaužu gan Vienotībā, gan Nacionālajā apvienībā (NA), attiecīgi abu šo nometņu savstarpējo aplamāšanos uztveru personīgi. Un uzskatu par iespējamu norādīt uz to, kā pēdējā laikā iecienītās birkas uztver tā puse, kurai tās tiek veltītas. Vai, citiem vārdiem sakot, brīžiem ir sajūta, ka «karinātāji» īsti neapzinās, cik ierasti izmestie vārdu savienojumi patiesībā ir aizvainojoši.
Kad Vienotības atbalstītāji sauc «nacionāļus» par «margināļiem», kuriem «normālā Rietumu valstī» nebūtu vietas valdībā, man ir pretjautājums: ja NA ar savu reitingu ir «margināļi», kas ir Vienotība ar savējo? Jautāšu citādi: kas jums, draugi, dod tiesības uzskatīt, ka jūsu 5% vienalga ir kaut kā labāki un cienījamāki, ka jūsu elektorāts ir kaut kā vairāk pelnījis būt pārstāvēts? Vai tas nav mazliet vīzdegunīgi?
Cienījamie NA atbalstītāji! Ko īsti jūs gribat pateikt, piemēram, ar pēdējā laikā jo īpaši iemīļoto vārdu «kultūrmarksisti» (variants «neomarksisti»)? Vai runa ir par marksistu, bet arī marksistiem nesimpatizējošu vēsturnieku vidē cienīto britu vēsturnieku Ēriku Hobsbaumu? Vai arī par Frankfurtes skolas filozofiju Vācijā? Slaveno franču sociologu un antropologu Pjēru Burdjē? Jebkurā gadījumā man jums jāpačukst, ka jēdziens «marksistiskā tradīcija» nav lamuvārds arī Rietumu labējo intelektuāļu aprindās. Ar šo tradīciju strīdas, jā, savukārt stilistika, kādu jūs lietojat, rada aizdomas, ka tikpat labi kā lamuvārdu varētu lietot apzīmējumu «intelektuālis» vispār. Ļaudis, kuri pretendē uz šo apzīmējumu kā pašidentifikāciju, nereti patiesi ir kaitinoši savā augstprātībā (sk., Vienotībai veltīto). Tomēr antiintelektuālisms rada nelāgas asociācijas ar autoritāriem režīmiem, to skaitā Putina, un tad savukārt nav jābrīnās par birkām, kādas velta jums (domāju, nav nepieciešams tās atkārtot).
Vārdiem ir niķis devalvēties, kļūt tik pierastiem, ka to izrunātājs vairs īsti nepārdomā teiktā saturu un iespējamo ietekmi. Varu labi iedomāties, ka «laipnību» izteicēji kādā no partijām to dara teju vai automātiski, bez naidā zaigojošām acīm. Problēma ir tā, ka «laipnības» adresāts gan to bieži neuztver kā rituālu, savdabīgu apsveicināšanos. Rezultātā ir «viņš sāka pirmais!» apburtais loks.
Nepatika pret pretinieku vai vienkārši atšķirīgo ir normāla parādība. Bet tā var izpausties arī kā ignorēšana, klusēšana. Savukārt, ja temperaments to neļauj, efektīvāk par prognozējamu mētāšanos ar simto reizi dzirdētiem vārdiem ir lasīt pretinieka tekstus (plašā izpratnē) un kritizēt to saturu. Tā, starp citu, ir ne tikai «kultūrmarksistu», bet arī Raimona Ārona vai Leo Strausa tradīcija.