Skaidrs, ka ne komerciālā, ne sportiskā līmeņa ziņā Baltijas kausu nevar pielīdzināt kādam no lielajiem turnīriem - Pasaules kausa vai Eiropas čempionāta finālturnīriem -, taču te izlases tuvākajām rezervēm ir iespēja gūt pārliecību par saviem spēkiem un spert nākamo soli karjerā. Ar neapbruņotu aci bija redzams, ka otrajā puslaikā pret Lietuvu tas pats Oļegs Laizāns, Aleksejs Višņakovs, Ivans Lukjanovs un citi Latvijas izlases futbolisti darbojas drošāk, pārliecinošāk un pat nekaunīgāk nekā pirmajā puslaikā. Jā, tas jau notika, kad rezultāts bija 4:0, bet to rezultātu par tik pārliecinošu padarīja paši spēlētāji.
Pēc Latvijas izlases triumfa Baltijas kausā ar citu aci var atskatīties uz februāra notikumiem, kad līdzjutēji un žurnālisti «ēda nost» Latvijas Futbola federāciju par atteikšanos pirms Euro 2012 aizvadīt pārbaudes spēles ar Francijas valstsvienību. Kā iemesls atteikumam toreiz tika minēts Baltijas kauss, kuram Latvijas puse negribēja uzspļaut un spēlēt tajā ar otro sastāvu. Līdzjutēji pretī atmeta, ka igauņi, redz, tā var. Vai viņi būs lielāki ieguvēji no tā, ka astoņās dienās aizvadīs piecas spēles, izmantojot sastāvā 40 spēlētāju? To rādīs laiks, bet skaidrs, ka Latvijas izlase Baltijas kausā ieguva daudz vairāk pārliecības, nostiprināja uzvarētāja psiholoģiju un noslīpēja savstarpējo sapratni gan aizsardzības, gan uzbrukuma fāzē. Diez vai igauņi pēc saspringtā grafika pēdējā mača otrdien ar Franciju varēs teikt to pašu.
Daudzi futbola eksperti mēdz uzsvērt, ka jaunie futbolisti var progresēt tikai pēc uzvarētām spēlēm. Protams, ne pret amatieriem, bet tādu Baltijas kausā nemaz nebija.