Kritiķis autortiesību pārākumu nepārdzīvo, drīzāk priecājas. Cilvēki vismaz pratīsies _amazon.com_ pasūtīt labas filmas. «Beigsies krīze, pienāks labāki laiki, vajadzētu papildināt līdz 500 filmām,» kinokritiķe Dita Rietuma neizslēdz iespēju papildināt nu jau bibliogrāfisko retumu.
Unikālais acu kontakts
Izdevniecībā Dienas Grāmata iznāk Dienas kinokritiķu radošā tandēma jauns kopdarbs - grāmata Personības/Parādības/personīgi. 24 leģendāru pasaules kinoindustrijas personību tuvplāni - portreti un sarunas ar mūsdienu kino procesam nozīmīgiem cilvēkiem. Džonijs Deps, Leonardo di Kaprio, Izabella Ipēra, Vudijs Allens, Keita Blānšeta, Tilda Svintone, Larss fon Trīrs u.c. Ar dažu no viņiem lasāmas pat trīs oriģinālintervijas. Dažādos viņu dzīves posmos, pēc jaunu filmu tapšanas. «Mana problēma ir tāda, ka man joprojām sāp, ka latviešu valodā nav nevienas normālas pasaules kino vēstures grāmatas un nevienas normālas grāmatas, kas būtu veltīta mūsdienu kino procesiem, atšķirībā no tekstiem, kas tiek izdoti gan krievu, gan angļu valodā vidē ar blīvāku tirgu un varbūt lielāku kultūrtelpu. Līdz ar to šī ir maza kripatiņa neesošās kino vēstures radīšanas virzienā,» saka D.Rietuma.
Arī N.Naumanis kā galveno grāmatas tapšanas virsjēgu min «cemmi, ka latviešu valodā nav grāmatu par pasaules kino, toties ir kaudze, viņaprāt, «nevienam tā arī īsti nevajadzīgu sacerējumu par «lokālo produktu» un tā ražotājiem - bez jebkādas paškritiskas pasaules mēroga kritēriju klātbūtnes». Grāmatas idejas un koncepta autore D.Rietuma uzsver, ka, lai arī grāmatu var uzskatīt par žurnālistiskās pieredzes apkopojumu daudzu gadu garumā, visi radošie portreti, kas ievada intervijas, rakstīti no jauna. «Varbūt skaļi skan, bet tā pieredze ir unikāla. Es nezinu nevienu citu Latvijā, kam būtu bijusi iespēja tik regulāri redzēt un komunicēties ar šiem cilvēkiem. Parasti par kinoaktieriem uzraksta trīs pļurīgus teikumus vai nu «mikimaušu» līmenī - apprecējušies, izšķīrušies, paveduši, pametuši, kas interesē tabloīdus un dzelteno presi, vai labākajā gadījumā - atsvešinātu mākslas tēlu līmenī,» saka Dita Rietuma, kura jau daudzus gadus ir trīs lielāko kinofestivālu (Venēcija, Kannas, Berlīne) notikumu aculieciniece. N.Naumanis: «Bija sakrājies sakarīgu sarunu korpuss ar, kā agrāk teiktu, ārzemju aktieriem un režisoriem, kurus negribējās vienkārši «noskalot» avīžniecības klozetpodā. Atlika izvēlēties subjektīvu personību loku, kurām mūsuprāt bijusi reāli nozīmīga loma mūsdienu kino procesos. Par to sarakstu mēs pamatīgi strīdējāmies, tā, ka tur beigu galā nav neviena nejauša cilvēka/mākslinieka. Par šo izvēli man ne mirkli nav jākaunas, salīdzinot ar attīstīto rietumvalstu kinokritiķu līdzīgiem «kopotajiem rakstiem». Grāmatas formas ziņā mūsējā pat sit pušu rietumnieku albumus, nemaz nerunājot par austrumu kaimiņiem, kur teicami kritiķi raksta un publicē daudz līdzīgas kino literatūras».
Gigantiskā ainava
D.Rietuma rezignēti pajoko, ka, sēžot preses konferencē, viņa kā «vecs preses buks» nemaldīgi zina, kurš jautājums un atbilde, vulgarizēts līdz pēdējam, aizies lielajās ziņu aģentūrās. Un visbiežāk tā būs kaut kāda viena «ķeska», kas vispār nav saistīta ne ar ko. «Man pašai šīs grāmatas jēga ir arī tas, kā preses vai mediju industrija novulgarizē kino vai kultūras parādības. Kāda ir tā servējuma pakāpe... Distance starp to, ko tu redzi realitātē, un starp to, ko tu pats, būdams preses patērētājs, pēc tam sagrābsti, ir tāda, ka atkaras žoklis un saproti, kādā visaptverošā debilizācijas mašinērijā mēs visi piedalāmies. Gan patērētāji, gan servētāji,» tā Rietuma raksturo grāmatas tapšanas emocionālo jēgu. Kinokritiķe neslēpj, ka pati, lai arī jau 20 gadu strādā preses biznesā un labi pārzina, kā strādā mītu radīšanas mehānismi, katrā jaunā intervijā piedzīvo naivu atklāsmi - nu paskaties, viņš taču nav idiots! Viņš ir inteliģents, gudrs cilvēks, kas vismaz šajā sarunā ir pat daudz kompetentāks par tēmu vai vēsturisko periodu nekā tas nabaga žurnālists. Aktieris ir gadu strādājis, iedziļinājies materiālos, viņam ir bijuši unikāli partneri, viņš strādājis ar izcilākajiem režisoriem. Bet tas viss pasauli interesējis maz vai nemaz.
Kritiķi apzināti izcēluši aktiera - personības jēgu un dažā intervijā spiesti jautāt, no kurienes aktrisei šīs dziļās, kino teorētiķa cienīgās kino vēstures zināšanas?! N.Naumanis: «Vispirms jau tāpēc, ka «zvaigznes» jēdziens ir degradēts līdz bezjēgai. Redz, pat Sūzanai Boilai ir atrasts formulējums - arī viņa ir «interneta zvaigzne», jo viņas dziesmiņas Jūtūbā ir ieklikšķinājuši nu jau tuvu 150 miljoniem lietotāju. Pat šis virtuālās realitātes slengs ir atbaidošs. Es negribu būt «kino lietotājs», kas apraksta dažāda kalibra zvaigznes. Pēc manas pārliecības - pasaules garīgās un kultūras telpas klimata uzlabošanā kaut ko var spēt tikai personība. Konkrēti augsti morāli, principiāli un izglītoti cilvēki. Un arī starp aktieriem ir tādi - ar savu personības mugurkaulu.»
Dita Rietuma uzšķir lappusi, kurā režisors Džūljens Šnābels runā par visu parādību virskārtu un iespaidu virspusējību, aiz kuras «slēpjas gigantiska ainava».
«Grāmata ir par virskārtu un būtību. Man tas viss nozīmēja restaurēt gigantisko ainavu, ko mums jau arī nav lemts ieraudzīt, tomēr intervijās bija iespēja par milimetru diviem izkāpt no globalizējoši patērējošā diskursa,» uzskata kinokritiķe.