«Ja sistemātiski ar skolēnu strādā un diskutē, ja laimējas ar sociālo pedagogu un skolas psihologu, ja iesaista arī vecākus un viņiem ir pozitīva, nevis noraidoša attieksme pret problēmas risināšanu, tad bastotāja uzvedībā izdodas panākt uzlabojumus,» teic E. Vērdiņa un uzsver, ka liela nozīme ir skolas un vecāku sadarbībai. Arī A. Melle norāda, ka bastošana pamatā ir sociāla rakstura problēma, kas saistās ar ģimeni. «Ja bērns netiek kontrolēts, mums ar vecākiem ir ļoti nopietnas sarunas,» viņa saka. Daudz kas esot sakārtots ar pirms pāris gadiem pieņemtajiem MK noteikumiem, ko skola lūdz ievērot arī vecākiem. Tie nosaka, ka gan skolai, gan vecākiem nekavējoties jāreaģē un jāpaziņo, ja bērns nav ieradies skolā. Ja tomēr neattaisnoti kavēto stundu skaits skolēnam semestrī pārsniedz 20, skola par to informē pašvaldības izglītības pārvaldi, kas tālāk skaidro bastošanas iemeslus, koordinē to novēršanu un vajadzības gadījumā sazinās ar bāriņtiesu vai sociālo dienestu.
D. Beķere gan ir skeptiska par šāda risinājuma pietiekamību. «Jā, ir MK noteikumi, kas prasa informēt pašvaldību, bet tas ir tikai parunāšanās līmenī. Mums bija gadījums, kad vecākus sauca uz komisiju, bet tur viņi saņēma vien mutisku aizrādījumu. Likums neparedz, ka lielajiem bastotājiem varētu neizsniegt atestātu. Nav tās «pātadziņas». Līdz ar to tā kļūst tikai par skolas lietu - motivēt skolēnu nākt uz stundām. Taču ar motivēšanu vien nepietiek, tāpēc arī iesaistījāmies projektā kopā ar Leipcigas skolām,» stāsta D. Beķere un piebilst, ka skolai nereti trūkst resursu, lai izskraidītu pakaļ visiem kavētājiem un viņus izkontrolētu. Tāpat daudz kas atkarīgs no tā, kāds ir klases kolektīvs un cik profesionāls ir skolotājs. «Lai nepasaka tam bērnam ko tādu, kas viņu vēl vairāk atgrūž. Pat ja tā kāja ir paslīdējusi, lai ir pozitīva attieksme, nevis: «Nu, beidzot parādījies?».»