Atnāca un uzvarēja
Es vēl domāju par iespējamo satikšanos ar čūskām, kad Rudīte jau ir avenāju tālākajā galā. Rudīte sacensību uztver bez stresa. Ne tāpēc, ka neuzskata mani par cienīgu pretinieku, bet gan tāpēc, ka tāda ir viņas filosofija, pavadot laiku mežā. Pusstundā, kuru esam noteikuši par sacensību ilgumu, jo spriežam, ka pēc tam uznāks lietus, Rudīte ir izstaigājusi teju visu laukuma perimetru, savukārt es - vairāk izganījies pa vidu. Viņa salasījusi litru avenīšu, es - drīzāk trešdaļu nekā pusi no viņas salasītā.
«Ar šito biznesu es sāku nodarboties pirms desmit gadiem. Tajos gados viens kilograms melleņu maksāja 27 santīmus,» saka Rudīte. Skaidrībai viņa gan norāda, ka tolaik pieci lati bijusi nauda, par ko faktiski varēja izdzīvot nedēļu. Kāpēc sākusi šo biznesu? Vienu laiku bijis grūti, nomiris vīrs, nebijis naudas, toties bijuši trīs audzināmi bērni. «Visām gribējās mācīties, visas gribēja studēt, un tad es sāku. Kas man to pateica? Zīmīte pie pasta stūra!» iesaucas Rudīte. Abas ar kaimiņieni, kuras vīram bija mašīna, sākušas braukt. Tā arī aizgājis. «Nav bijis tāds gads, kad es nebūtu braukusi,» viņa nosaka.
Izslaucītie meži
Laika gaitā cenas augušas, līdz pērn - tā bijusi kulminācija - sasniegušas divus latus par kilogramu melleņu. Par pozitīvu tendenci Rudīte uzskata uzpirkšanas punktu veidošanos konkrētās vietās. «Kādreiz bija tā, ka uzpircēji braukāja riņķī ar busiņiem, un tad bija jāgaida noteiktā vietā un noteiktā laikā, un es atceros, ka bija jāgaida ļoti ilgi,» viņa saka. «Šajā gadā mūsu pusē meži ir vienkārši izslaucīti, jo daudzi cilvēki no tā dzīvo. Ļoti daudziem tas ir atspaids,» Rudīte atklāj. To apstiprina arī uzpircēji. SIA Pharmeko Lettland pārstāve Sigita Krusiete stāsta, ka daudziem ogu un sēņu lasītājiem «šī nodarbe vasaras laikā ir vienīgā, no kā gūt ienākumus». Turklāt ogotājiem esot bail, ka no šī rūpala tiks pieprasītas nodevas, tāpēc salasītais bieži vien nonākot nelegālo uzpircēju rokās. Rudīte stāsta, ka uzpirkšanas punktā satiktie cilvēki esot ļoti dažādi. «Ļoti daudz ogas lasa bezdarbnieki, arī pensionāri,» viņa stāsta. Ogas gan lasot, gan nododot arī bērni.
Rudīte skaidro, ka uzpircējiem cenas atšķiras. Rubenē ir divi ogu uzpirkšanas punkti, un cena atšķiroties par pieciem līdz desmit santīmiem. Jaunākās cenas esot 1,40 latu par kilogramu melleņu un 1,20 latu par gailenēm. Viņa uzreiz arī piebilst, ka kilogramā ir nedaudz mazāk par diviem litriem ogu. Vaicāju, kuras ogas uzpircējiem vislabāk patīk. «Viņi pērk mellenes, kādreiz pirka arī jāņogas, bet tagad vairs neuzpērk - un dzērvenes. Rudenī pērk dzērvenes,» viņa skaidro. «Dzērvenēs es nekad neesmu gājusi. Nekad. Jo tad es esmu skolotāja,» Rudīte saka. S. Krusiete norāda, ka uzņēmuma pakļautībā esošajos 80 uzpirkšanas punktos tiek iepirktas mellenes, brūklenes un dzērvenes. Uzņēmuma pirmajā darbības gadā pirms pieciem gadiem tika iepirkts 20 tonnu ogu, šogad jau iepirkts ap 200 tonnām ogu. Iepirktās ogas tiekot saldētas mīnus 40 grādu temperatūrā, tīrītas, fasētas un eksportētas uz Āzijas valstīm un Itāliju, savukārt sēnes (gailenes un baravikas) aizceļojot arī uz Skandināviju un Dienvideiropu.
Paldies Meža mātei
«Maksimālais, ko es mežā esmu pavadījusi, ir piecas stundas. Vispār mums ir tāds rituāls - četras stundas. Ceļamies ļoti agri, piecos jau ejam mežā,» stāsta Rudīte. Pa mežu dzīvojoties līdz deviņiem desmitiem. Avenēs tik agri nekad neejot, bet mellenes pērn varējuši lasīt tikai agrās rīta stundās - dienā būtu par karstu.
«Pagājušais gads man bija visveiksmīgākais, es vienmēr caurmērā esmu kaut ko ieguvusi. Sākumā 40 latu pa vasaru, bet pagājušogad 220 latu nopelnīju ar avenēm un mellenēm kopā.» Pamatā gan bijušas mellenes. «Vienā reizē varēju nopelnīt pāri par 20 latiem, jo dienā vidēji lasīju ap 15 kilogramiem,» viņa stāsta. Par iegūto naudu nopirkusi ziemai malku. «Lai gan mēs dzīvojam laukos, malka ir ļoti dārga,» viņa piebilst. Katru gadu nauda noderējusi.
Rudītei mežā ir savi rituāli. Kad dodamies ogot, viņa tos iesaka izpildīt arī man. «Katru reizīti, ieejot no rīta mežā, pasaku labrīt Meža mātei un novēlu veiksmi sev un viņai vēlību. Es saku, pa šiem desmit gadiem neesmu nevienu čūsku satikusi vai ērci dabūjusi,» Rudīte pārliecina. Vienu reizi gan esot gadījies iekāpt lapseņu pūznī, bet pēc tam nekas līdzīgs vairs neesot noticis. «Kad eju projām, es vienmēr pasaku paldies Meža mātei, tas man ir vienmēr katrā ziņā jāpasaka. Tad es viņai saku - rīt būšu atkal - vai - rītdien manis nebūs, man jābrauc tur un tur,» viņa saka. Vēl viens svarīgs rituāls esot tāds: «Tikko ieeju mežā, pirmās trīs ogas es apēdu. Vienmēr. To man iemācīja vecāmamma.»
Mežs jāsaudzē
«Dzērvenes ir ogas, kuras nolasa zaļas. Tagad purvi tiek iztīrīti, kamēr ogas ir zaļas,» saka Rudīte, kurai tāda attieksme nepatīk. «Es domāju, kaut kādiem liegumiem tomēr vajadzētu būt, kad drīkst sākt lasīt ogas,» viņa spriež. Skolotāja ievērojusi, ka pēdējos gados aptrakuši gan ogotāji, gan uzpircēji. «Uzpircēji paziņo par iepirkšanu jau jūnija sākumā. Un, tikko paziņo, cilvēki ir iekšā, un nerēķinās ar to, ka ogas ir zaļas, ka vēl vajadzētu pagatavoties,» secina Rudīte.
Saskaņā ar šogad veiktajiem grozījumiem likumdošanā ienākumi, kas gūti mežā, tiek pielīdzināti ienākumiem no piemājas lauksaimnieciskās ražošanas. Tas nozīmē, ka, pārdodot vai nododot meža veltes par summu līdz 2000 latiem, ogotājiem un sēņotājiem par to nav jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kā arī nav jāreģistrē sava darbība. Taču, nododot ogas un sēnes, līdzi jāņem personu apliecinošs dokuments, jo uzpirkšanas vietu pienākums ir uzrakstīt iepirkuma aktu.