Lūk, rozes. Nosalušas veselas astoņas. Mēslu tām pērn pietika, bet tās, gluži kā cilvēki, nedzīvo tak no maizes vien. Būs pietrūkusi izturība, jo Piebalgā izrūdītās nepacietīgā steigā pumpurojas, kamēr anglietes uzdevušas gluži kā mūsu prombraucēji.
Pirms gada stādītie augļukoku sumbri nodīrāti līdz sulām - zaķi allaž uzskatījuši, ka viņiem kaut kas pienākas tāpat vien - par to, ka viņi ir. Proletārieši. Tikai ar to atšķirību, ka zaķu darbs ir mest cilpas, ne ražot sērkociņus vai Nokia. Tā kā cilpas cilvēkiem savilkušās pašiem, zaķu ražojumiem nav noieta, kļuvuši bezdarbnieki un ņem visu, kas nav piesiets. Tā kā man nepatīk sētas, žogi un norobežojumi, klubi, sektas un slepenas brālības, arī ābeles netiku iepakojusi ne drātīs, ne skujās. Lūdzu - ko sēsi, to pļausi, ja nepieņem spēles (dzīves) noteikumus.
Vijolīšu paklājs pa visu mauriņa perimetru uzmirdz, tikai uzmanīgi ieskatoties, toties nātres, gārsas, pienenes un citas nezāles dižojas un publiskojas vaislīgā pašapziņas vienkāršībā. Veiksminieces. Viņu laiks. Kad tās nopļaus un sabāzīs ūdensmucās, viņas no ķēniņienēm būs tikušas par kalponēm - zaļā virca mēslos tās pašas neuzbāzīgās, klusās vijolītes. Izlemšu pati, kāda kultūra dominēs vismaz manis pašas pagalmā.
Pērn savvaļā atstātā pļaviņa aizvilkusies ar sūnu. Nešķērēta, neurkņāta tā kļuvusi par mirušu zemi - gluži kā mūsu vēstures jautājumi, kurus psihoterapeitiski pareizi esot necilāt un dzīvot šim mirklim. Lai iet, kā iet, liktenim jau nepavēlēsi - čaukst nosalušo mežvīteņu un sausseržu stibas. Nē, mīlīši, pigu! Irdināšu un kaļķošu, neļaujot vēsturei ņirgt ģīmī kā vakar, kad Īvānam neļāva uzstāties operā, bet Vagrim ieblieza ordeni. Velēna pati apgriezīsies otrādi par tādu vēstures kūleni.
Starp slēģiem un logu dīvainā kārtā ietikuši divi putni - mājas strazds un zīlīte. Nomiruši. No bada drošvien. Man saka - iznāk mīlasstāsts. Romeo un Džuljeta. Man nesanāk, domāju par Visbijas krastos redzētajiem gulbju līķiem, kas tur baloja klājieniem kā skarbās ziemas bilance. Neizturējušie. Rindu rindām. Skaitu «gulbīti, gulbīti, kustini kājiņu, aizved mani uz laimīgo zemi» -, bet atbildē skan - uz laimīgo zemi nomirt.
Smieklīgi, bet vienlaikus ar Tautas partijas agoniju pagalmā izzuduši citkārt ofensīvie kurmju pulki. Arī parazītiskās peles nav ziemojušas mājā - tik viena vienīga noslīkusi spainī, pārvērsdama dzeramo ūdeni melnā indē. Viena vienīga.
Bezkaislīgās dabas procesijas uzkurina spītu un vajadzību atsperties tajā zonā, kas atšķir cilvēku no citiem dabas veidojumiem. Apziņa un domāšana ir staigns pamats, bet vienīgā cerība izglābties no bada, no parazītspēkiem, no padošanās un bailēm, kuras baro tikai pliko izdzīvošanas instinktu, nevis dvēseli, kas, kā izrādījās, bija nogurusi arī manām rozēm.