«Tie esam mēs, aktierīši no izrādes Sprīdītis,» paskaidroja mans dzīvesbiedrs un parādīja vēl dažus foto, kur fiksētas ainas no pašas izrādes. «Te, lūk, Sprīdītis pūš stabuli un dancina velnu, ko tēloju es,» lepni piebilda Monvilds. «Un tur Sprīdītis ieradies pilī pie karaļa galma dāmu ielenkumā.» Mani ļoti ieinteresēja šis notikums, tādēļ lūdzu savu laulāto draugu pastāstīt par to sīkāk. Lūk, ko es uzzināju.
Pie barona Heses
Monvilds stāsta: «Tas bija Ogrē, kur mani vecāki īrēja vasaras mītni. Jau no četru gadu vecuma es katru vasaru vadīju šajā vāciskajā kūrortpilsētā. Laikam tāpēc, ka gan tēvs, gan māte ne visai mīlēja Jūrmalu, ierasto rīdzinieku atpūtas vietu.»
Monvilda vecāki bija brīvie tirgotāji. Centrāltirgū viņiem piederēja stends, kur tie pārdeva no zemniekiem iepirktos lauku produktus. Īrēt vasarnīcu Ogrē viņiem piedāvāja kāds klients, kurš izrādījās barona Heses vasaras mājas pārvaldnieks Ogrē. Pats barons tur nedzīvoja, jo Pirmā pasaules kara laikā, kad cauri Ogrei gāja frontes līnija, krāšņā ēka bija daļēji nopostīta. Dažas istabas bija saglabājušās: kādreizējā ēdamzāle ar izeju uz plašo, kopto parku, garš koridors, kas veda uz vasarnīcai blakus esošo saimniecības ēku. «Mums ierādīja dzīvošanu barona guļamistabā. Bija saglabājusies pat milzīga divguļama gulta, ko nu varēja izmantot mani vecāki. No šīs istabas durvis veda uz milzīgu balkonu. Zem tā veidojās kaut kas līdzīgs skatuvei, kuru tad arī šim nolūkam izmantojām,» atceras Monvilds.
No Vērdiņu dzimtas
Vasaras Ogrē pavadīja arī daudzi citi bērni, kuri pulcējās kopā, lai rotaļātos. Ko tādi delveri lai sadara? Kādam ienāca prātā doma, ka varētu spēlēt teātri. Sacīts, darīts. Par repertuāru šaubu nebija - visi bija lasījuši Brigaderes lugu Sprīdītis, jūsmojuši par atjautīgo, mazo vīriņu, kas spēja gan velnu, gan pašu karali apmuļķot. Pieteicās arī režisore - dāma turpat no vasarnīcas otrā stāva. Viņai šis darbiņš lieliski padevās, domājams, kundzei bija kāda saistība ar mākslas pasauli.
«Un tā mēs, bērni, katrs tikām pie lomas. Tomēr visām tēlotāju nepietika, tādēļ man uzticēja veselas divas - Velnu un Skopuli, ko cītīgi pūlējos iemiesot. Kad mani pamatīgi nogrimēja, iznāca labi.» Sākās mēģinājumi, kam jaunie aktieri nodevās ar lielu degsmi. «Bērni dzīvoja kur nu kurš. Pamātes un Lienītes tēlotājas mita turpat Heses vasarnīcā, bet poļu izcelsmes zēna, kuram bija jātēlo Milzis, vecāku vasarnīca atradās mežā aiz parka. Vēl divām meitenēm nācās kājot uz savu vecāku vasarnīcām kilometru tālāk. Visgarāko ceļu uz mēģinājumiem mēroja Sprīdīša lomas tēlotājs - kādus piecus sešus kilometrus. Reizēm mēģinājumi ievilkās līdz vēlai vakara stundai, taču neviens nekurnēja. Sprīdītis nāca no aktieru Vērdiņu dzimtas. Viņš bija ļoti apdāvināts zēns, ar labām tēlotāja dotībām, tāpēc jau arī saņēma galveno lomu. Visi bērni savas lomas mācījās ar lielu entuziasmu. Ogrē dzīvoja arī vāciešu ģimenes ar bērniem. Viņi mīļuprāt ar mums rotaļājās, bet ludziņā nepiedalījās. Šie bērni sarunājās ar mums latviešu valodā, bet viņiem bija aizliegts runāt ar mums vāciski. Vācu valodā drīkstēja runāt tikai vācieši, nevis kaut kādi latviešu bauri,» stāsta Monvilds.
Nebijis notikums
Latviešu bērniem, kur vien varēja, palīdzēja pašu vecāki, galvenokārt tērpu sarūpēšanā. Tad nu katrs izskatīja savus krājumus, pāršuva, piemēroja katrai lomai. Monvilds turpina: «Kad ludziņa bija iestudēta, uzzīmējām lielu afišu un pielīmējām Ogres centrā. Konkrētu ieejas maksu neminējām, bet aicinājām ziedot, cik katrs spēj. Sanāca necerēti daudz skatītāju - kādi simt piecdesmit! Kā nu ne - tāds nebijis notikums - bērni spēlē teātri! Visiem pat nepietika vietas uz steigā sameistarotajiem soliem, daļai nācās stāvēt kājās. Sajūsma bija neviltota - saņēmām aplausus un uzslavas. Arī naudiņa bija saziedota neskopojoties.»
Tad nu pēc izrādes bērni steiguši sapirkt saldumus, kūkas un dzirkstošo limonādi. «Parkā sameklējām vietu, kur apmesties. Tolaik tas tika uzturēts labā kārtībā, šur tur ierīkoti soliņi ar galdiņiem, pie laubītēm (paviljoniem) ziedēja rozes. Tiesājām saldumus, jokojām un smējāmies. Pēc tam nodevāmies pamatīgai aurošanai - tā esot bijusi dzirdama pat visā Ogrē.» Vajadzēja taču kaut kā izlādēt uzkrāto spriedzi...
Milzi nošāva čekisti
Tā esot bijusi Monvilda bērnības pēdējā skaistākā vasara. Pēc gada Latvijā jau ienāca krievu karaspēks. «Savus rotaļu biedrus vairs nesastapu, par viņiem neko nezināju. Vienīgi par Milža lomas tēlotāju dzirdēju runājam, ka to nošāvuši čekisti. Esot skolā kaut ko nelāgu izteicies par okupantiem...»
Monvildam palika vienīgi fotogrāfijas. Kādam tomēr bijis līdzi fotoaparāts - tajos laikos reta manta. Bet grupas bilde pieder profesionāļa rokai. «Saprotams, ka pēc izrādes mūsu vasara Ogrē turpinājās. Sākās sēņu laiks, un bērni ar groziem rokās nu varēja sirot pa tuvējiem mežiem, iepriecināt vecākus ar pašu lasītām meža veltēm. Taču viss reiz beidzas. Arī skaistajai vasarai pienāca gals. Bija jāatgriežas skolā.»