Pastāvēja aizdomas, ka Ukraina, no kuras nāca kuģis, piegādā ieročus embargo valstīm, un tiešām - vēlāk noskaidrojās, ka ieroči bija ceļā nevis uz Keniju, kā norādīts dokumentos, bet gan uz Sudānu, kurai bruņojuma piegāde ir aizliegta.
Darbības lauks plašs
Starptautisko iestāžu izmeklētāju uzmanības centrā bija firma, kurai piederēja Faina. Oficiāli kuģis piederēja Panamā reģistrētai ofšoru firmai Waterlux AG. Šī firma savukārt piederēja vēl divām citām - Systemo AG un Cascado AG, kuru amatpersonas izrādījās Latvijas iedzīvotāji, plašākai sabiedrībai nezināmi vīrieši Staņislavs Gorins un Ēriks Vanagelis.
Rokoties dziļāk, atklājās, ka šis nav vienīgais gadījums, kad Latvijas iedzīvotāju «vadītas» ofšoru kompānijas no Ukrainas eksportē ieročus uz Āfrikas valstīm. Starptautiska Ženēvas institūta pētījums rāda: kopš 2007. gada no Ukrainas nosūtītas vēl vismaz trīs kravas ar bruņojumu. Kompānija, kas nofraktēja pirmo sūtījumu, bija Anglijā reģistrēta Marine Energy Trading Company Ltd. Arī šīs kompānijas amatpersonas, slēpjoties aiz vairāku uzņēmumu ķēdes, bija jau minētie Latvijas iedzīvotāji Ē. Vanagelis, S. Gorins un vēl kāds Voldemārs Spats.
Tālāk atklājās, ka latvieši savu roku pielikuši arī pie naftas urbšanas ierīču iegādes Ukrainā. Šā gada pavasarī Ukrainas valstij piederošs naftas ieguves uzņēmums rīkoja dārgu naftas urbšanas ierīču iegādi. 400 miljonus ASV dolāru vērto pasūtījumu ieguva Anglijā reģistrēta kompānija, aiz kuras parādās S. Gorins. Vēlāk žurnālisti noskaidroja, ka ražotāja cena šādai naftas urbšanas ierīcei ir 248,5 miljoni, un tas nozīmē, ka ofšora patiesie īpašnieki, kas slēpās aiz S. Gorina vārda, nopelnīja ap 150 miljoniem. Līdzīgs stāsts ir arī ar Ukrainas valsts vakcīnu iepirkumiem, kur kāda amerikāņu kompānija ar ārzonu īpašniekiem pamanījās tās pārdot uz pusi dārgāk.
Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, jo Latvijas iedzīvotāji kā nominālie direktori un sekretāri parādās simtiem reģistrētās kompānijās. Dzīvē ar uzņēmumu rīkojas to patiesie īpašnieki, kas ofšoru firmu jau «nopērk komplektā» ar direktoru.
Sākām meklēt Staņislavu Gorinu un Ēriku Vanageli.
Kas ir Vanagelis
«Neko nezinu, tas nav mans paraksts,» teica apdrošināšanas brokeris S. Gorins, sastapts birojā kādā Dzirnavu ielas iekšpagalmā. Aptuveni 35 gadus vecais vīrietis bija pārsteigts un sašutis. Tiesa, nevis par paša parakstu uz dokumentiem, bet gan par žurnālistu interesi, un sarunu beidza.
Par Ē. Vanageli starptautiskajā presē var atrast atsauces, kur viņš nodēvēts par «labi pazīstamu krievu baņķieri». Anglijas uzņēmumu reģistra dokumentos parādās divi Ēriki Vanageļi ar atšķirīgiem dzimšanas datumiem. Jaunākais no viņiem ir 44 gadus vecs un nav atrodams. Visticamāk, šāda persona nemaz neeksistē. Otrs Ēriks Vanagelis ar tādu pašu adresi kā jaunākajam ir 71 gadu vecs un, kā norādīts Anglijas reģistros, izrādās deklarēts Rīgā, Matīsa ielā.
Kad ierodamies ciemos, kāda sievietes balss aiz aizslēgtām durvīm apgalvo, ka viņa te vairs nav. Tā ir Ē. Vanageļa mirušā brāļa meita, kura ar žurnālistiem runāt negrib. Atvērtāka ir Ē. Vanageļa ilggadēja draudzene Elvīra, kas dzīvo tīrā, bet noplukušā daudzdzīvokļu mājā Vecmīlgrāvī. Aptuveni 60 gadu vecā Elvīra emocionāli un brīžiem pat ar asarām acīs stāstīja, ka viņš jau ilgstoši ir bez darba. Abi kādreiz kopā strādājuši rūpnīcā. Ē. Vanagelis padomju gados bijis augstas klases virpotājs, bet šobrīd pensionāra iemīļotākā nodarbe esot alkohola lietošana. Viņa telefona numuru Elvīra dot baidās, taču viņai Ē. Vanageli izdodas sazvanīt. Telefona klausulē vecišķa vīrieša balss stāsta, ka ar žurnālistiem nerunās, lai viņu liekot mierā, un noliek klausuli.
Nākamajā viesošanās reizē pie Elvīras sieviete stāsta, ka Ē. Vanagelis nomainījis telefona numuru. Runājot par «baņķiera» Vanageļa iespējamajiem miljoniem, Elvīrai sākas teju histēriski smiekli. Par atbildi viņa izteiksmīgi norāda uz istabas iekārtojumu ar atlupušajām tapetēm. «Kādi miljoni!»
«Direktors bomzis» ir postpadomju laiku klasika. Tā ir plaši izplatīta shēma arī Latvijā, kurā bezpajumtnieks par nelielu samaksu ļauj izmantot savu pasi un vārdu, lai reģistrētu firmu.
Parasti ārzonu pārdevējus un jo vairāk to patiesos īpašniekus ir grūti atrast. Taču Ē. Vanageļa gadījumā, kura paraksts ir izmantots simtiem ofšoru reģistrēšanai, ik pa laikam kāda āža kāja izlien no maisa.
Spilgts piemērs tam ir pagājušajā vasarā Londonas Augstākajā tiesā pieņemts spriedums. Lielais naftas gigants Shell iesūdzēja tiesā savu bijušo darbinieku, naftas tirgotāju no Latvijas. No sprieduma izriet, ka Shell viņam maksāja slepenas komisijas naudas, lai veicinātu biznesa noietu Krievijas tirgū. Lietā norādīts, ka slepenā komisijas nauda, aptuveni trīs miljoni ASV dolāru, iemaksāta kādā Britu Virdžīnu salās reģistrētas firmas kontā, kuras īpašnieks un direktors atkal ir Ē. Vanagelis.
Spriedumā naftas tirgotājs nosauc arī firmu, kas viņam «pārdeva» šo ārzonu komplektā ar Ē. Vanageli. Tā atrodoties Rīgā. Tieši pretim nu jau kritušajam Latvijas finanšu varenības simbolam Parex bankai paliela bronzas krāsas plāksnīte pie nelielās divstāvu biroju ēkas vēsta - International Overseas Services (IOS).
Kas ir IOS?
IOS pārstāvniecība Latvijā reģistrēta 1998. gadā. Firmas mātes kompānijas adrese norādīta ASV un tās pārstāvis Latvijā ir kāds Amerikas iedzīvotājs, taču uz tikšanos ierodas firmas pārstāvis no Londonas. Latvietis Kaspars Muižnieks, aptuveni 40 gadu vecs.
Kopš 1993. gada IOS konsultē klientus Austrumeiropas valstīs, piedāvājot reģistrēt firmas ārzonās. No kopējā IOS klientu skaita tikai vidēji 2% esot Latvijas iedzīvotāji. Lauvas tiesu paņemot uzņēmēji no NVS valstīm. Savu darba devēju vārdus viņš nosaukt nevēlas, tāpat arī, kad saruna ievirzās par nominālajiem firmu direktoriem, K. Muižnieks no komentāriem atsakās. Tiesa, pēc sarunas, kad viņam tiek nosūtīts Londonas tiesas spriedums, kurā parādās Ē. Vanageļa vārds, K. Muižnieka atbild: «Vanagelis sniedz nominālos pakalpojumus ilgus gadus, (..) jo tā ir viņa standarta nodarbošanās. Atskatoties pagātnē, Vanageļa kandidatūru ieteica kāds no IOS bijušajiem darbiniekiem, kurš tagad strādā ārzemēs. Pavecais vīrs toreiz jau sadarbojies ar juridiskām firmām, taču viņu interesējusi tiesiski tīra servisa sniegšana, nevis neviennozīmīgas reputācijas pakalpojumi Latvijas klientiem, kādus viņam toreiz piedāvājuši veikt citi. Iepazinies ar IOS darbības spektru un reputāciju, Vanagelis pieņēma pozitīvu lēmumu.»
Līdz ar šo vēstuli bija iegūts oficiāls apstiprinājums, ka pensionārs Vanagelis «pārdod» savu parakstu ārzonu kompāniju reģistrēšanai un vismaz viens no mistiskā direktora klientiem ir firma IOS. Taču vienlaikus bija skaidrs, ka ne jau bezpajumtnieks Ē. Vanagelis atrod turīgos uzņēmējus NVS valstīs. Atbildi uz jautājumu, kas ir šīs personas, mums sniedza basketbols.
IOS un Parex
Lepni vīri melnās formās ar Parex ķeizara kronim līdzīgo logo uz krūtīm smaida pretī no fotogrāfijas. Vīri ir lepni par iegūto uzvaru 2006. gada Komercbanku asociācijas basketbola spēlēs. Trofeju rokās tur Parex komandas kapteinis Gints Poišs (48).
Lai arī G. Poišs bija ilggadējais a/s Parex banka padomes priekšsēdētājs, šī ir viena no retajām fotogrāfijām, ko izdevās iegūt izmeklēšanā. Lursoft dati rāda, ka Baltijas ietekmīgākās Parex bankas vadībā G. Poišs strādāja jau kopš 1992. gada, bet vienmēr palika bankas publisko seju un īpašnieku Viktora Krasovicka un Valērija Kargina ēnā.
Basketbolu G. Poišs spēlēja veselās divās komandās, un no abām stiepjas saites uz ofšoriem. Vienā komandas fotogrāfijā viņam aiz muguras ar 22. kārtas numuru stāv plecīgs vīrietis Juris Vitmanis. Persona ar šādu vārdu ir papīra direktors vismaz 200 Anglijā reģistrētām firmām.
Patinot atpakaļ laiku un caurskatot vecākus Parex bankas basketbola komandas sastāvus, pretī «nāk» vēl vairāki nominālie direktori un tie visi saistīti ar G. Poišu. Zīmīgākā ir Raudu ģimene. 1996. gadā komandā spēlēja Parex bankas eksperts Mārtiņš Rauda un Parex sporta kluba vadītājs Pēteris Rauda. Tēvs un dēls. Patiesībā Parex gan strādāja tikai Mārtiņš. Pētera meita Vija Rauda arī strādāja Parex un bija Ginta Poiša sieva. Visa Raudu ģimene - tēvs, brālis, māsa un arī viņu mamma Ligita Rauda - parādās kā amatpersonas vismaz vienā ārzonu kompānijā.
Sākotnēji G. Poišs nebija atrodams, taču dažas dienas pirms šī materiāla publicēšanas negaidīti izteica vēlēšanos tikties. Gari, plaši un draudzīgi izstāstījis, kā nonācis Parex bankā, pie jautājuma par saistību ar IOS viņš nervozi paberzē degunu.
«Es nenoliegšu, ka pāris reizes norādīju klientiem, lai viņi tur aiziet, ja kaut ko var izdarīt. Esmu tur gājis iekšā...» skaidro G. Poišs, sakot, ka ir bijis labi pazīstams ar ilggadējo IOS pārstāvi Latvijā, kādu Īrijas iedzīvotāju Filipu Burvelu. Esot iepazinušies V. Kargina kabinetā. Citu saistību ar IOS G. Poišs noliedz. Ja viņš atzītu, ka nodarbojās ar ofšoru tirgošanu, tas būtu likuma pārkāpums. Kā bankas padomes priekšsēdētājs viņš to nedrīkstēja darīt.
Viņš neizskatās pārsteigts, sarunā pieminot sievas brāli Mārtiņu Raudu. Liels cilvēks un varot darīt, ko gribot. Taču viņš prasa pierādījumus par sievas vecāku līdzdalību ofšoros: «Tas ir nopietni, ko jūs tagad sakāt?» G. Poišs neticīgi groza galvu. «Ligita Rauda ir mājasmāte. Sēž mājās, skatās TV un neko citu nedara.»
Burvels
G. Poiša minētais F. Burvels, kā izrādās, jau kopš 90. gadu vidus ir labi pazīstams Latvijas banku vidē. Kāds bijušais Hansabankas darbinieks, kurš nevēlējās atklāt savu vārdu, stāsta: «Viņš bija zolīds kungs uzvalkā. Izskatījās kā tipisks angļu advokāts.»
F. Burvels piedalījies dažādos bankas korporatīvajos pasākumos kā IOS pārstāvis, taču ikdienā Hansabanka strādāja ar citām personām no IOS Rīgas biroja. Ierastā prakse bijusi: ja bankas klientam vajadzēja ārzonas kompāniju, banka piezvanīja uz IOS biroju un ar kurjeru tika piegādāta jau «sagatavota» ofšoru firma.
Izskatās, ka IOS pakalpojumus izmantoja vairākas Latvijas bankas, jo šī kompānija daudzus gadus bija viena no lielākajām un uzticamākajām ofšoru tirgotājām Latvijā. Tā tas bija vismaz līdz 2005. gadam, kad ASV paziņoja, ka caur Latvijas bankām tiek «mazgāts» liels apjoms nelegālās naudas, un pieprasīja ieviest stingrāku banku uzraudzības sistēmu. Pēc šiem notikumiem skandināvu bankas kļuva daudz prasīgākas, bet pārējās devās algot ASV lobistus, lai panāktu Latvijas svītrošanu no melnā saraksta.
Pirmā ASV lobistus noalgoja tieši Parex, ar kuru acīmredzot F. Burvelam bija ciešākā sadarbība. Pašreizējās Parex bankas pārstāvji apstiprināja, ka F. Burvels bija bankas sadarbības partneris.
Arī pats F. Burvels intervijā Dublinā atzina, ka bijis tuvs ar Parex bankas bijušo vadību. Viņš arī vismaz 20 gadu pazīstot Gintu Poišu, taču Poišs neesot bijis iesaistīts IOS. F. Burvels stāstīja, ka Rīgā saticis lielāko daļu no nominālajiem direktoriem, ieskaitot Vanageli, un redzējis, kā viņi paraksta dokumentus. Viņš atzina, ka «direktori» strādāja IOS labā, bet ne ekskluzīvi. Tikpat labi šīs personas par samaksu varēja sevi «izīrēt» arī citām kompānijām. «Viņi nav noziedznieki, bet ir tikai neiedomājami stulbi,» teica F. Burvels šovasar intervijā. Viņš apgalvo, ka pametis IOS 2003. gadā.
Izgaisuši
«Neviens juridiskais birojs, kurš plāno ilgstošu un stabilu darbību, nenodarbosies ar kompānijas dibināšanu uz viltotām vai neeksistējošām personām,» tā vēl augustā e-pasta vēstulē skaidroja firmas IOS satiktais un iepriekš pieminētais Londonas pārstāvis Kaspars Muižnieks. Tajā pašā laikā Lursoft dati rāda, ka jau nākamajā dienā pēc šī e-pasta, 23. augustā, firma IOS Latvijā likvidēja savu pārstāvniecību Smilšu ielā.
Līdzīgs liktenis piemeklējis arī IOS biroju Kijevā. Oktobra vidū, kad ieradāmies daudzdzīvokļu ēkā, kur vienā dzīvoklī mitinājās firma, uzraksta plāksnīte bija novākta, bet durvis slēgtas. Sirms kungs no blakus dzīvokļa zināja stāstīt, ka kaimiņi izvākušies pirms kādas nedēļas.
Nu jau slēgtie IOS biroji rāda, ka kaut kas ir mainījies. Viens no slēgšanas iemesliem varēja būt pārāk lielā žurnālistu uzmanība pēdējos mēnešos. Tiesa, ja arī firma IOS aizies no Latvijas tirgus, tas nenozīmē, ka vieta paliks tukša. Šāds starpniekbizness ir ļoti ienesīgs, un, kā redzams, Latvijā uz to ir «iesista» roka.
Izvērstāku materiālu var lasīt Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra mājaslapā. www.rebaltica.lv