Lai lieki nekultu tukšus salmus, jāsaausās, ko katrs ar to saprot un izsaka, jo skaidrs taču, ka ar jēdzieniem «personisks», «privāts» mākslā apzīmē gluži ko citu nekā, piemēram, sabiedriskajā dzīvē un politikā. Laikam gan neviens mākslinieks jaunradē nav izticis pavisam bez personiskiem motīviem - autobiogrāfiskiem vai novērotiem. Tomēr skatītājiem tiem nav tiešas pieejas. Mākslas darba forma, kad to aplūko publiskā izstāžu zālē, saglabā tikai vispārīgas nozīmes - tādas, kas pazīstamas katram, - vai arī veido jaunas atkarībā no katra apmeklētāja skatījuma. Par šo vienkāršo formulu jāatceras, kad laikmetīgajā mākslā sastopamies ar virzienu, kas tieši aicina pārskatīt sabiedriskajā dzīvē lietoto privātā un publiskā nošķīrumu, iepazīstina ar skatītājam nepazīstamu pieredzi un paplašina tolerances robežas, publicējot mākslinieka dzīves faktus, ko pieņemts uzskatīt par pārāk privātiem. Kā raksturīgi šīs pieejas pārstāvji prātā nāk brits Ričards Bilingems, kurš fotografēja savus vecākus - alkoholiķi un pārmērīgu rīmu -, vai igaunis Marks Raidpere, kurš satricinošā videodarbā pārvērta izskaidrošanos ar māti un paša histēriju. Tūlīt gan jāpiebilst, ka kim? apmeklētājiem nekas līdzīgs nedraud.
Izzušana tumsā
Katrīnas Neiburgas septiņu videodarbu instalācija Lietu atmiņa uzreiz apbur ar atjautīgiem tehniskajiem risinājumiem, bet kopumā - ar noskaņu. Piķa melnajā vidē videoprojekcijas rāda kontrastējoši idealizētas ainiņas no kārtīgas latviešu ģimenes triju paaudžu sieviešu dzīves. Dāmas ēd, saskandina glāzes, raugās skaistumkopšanas līdzekļiem aizkrautā spogulī, uzsmēķē. Materiāla dokumentalitātei nav izšķirošas nozīmes - nekādas atklātības robežas pārkāptas netiek. Skatītājs pat varētu palikt neziņā, kas ir lomu atveidotājas, ja vien autores un viņas mātes - rakstnieces un namīpašnieces - Andras Neiburgas sejas panti iepriekš nebūtu bieži redzēti plašsaziņas līdzekļos (tomēr tad jāatzīst, ka publiskās un privātās dzīves robežas pārbīdījusi prese, nevis izstāde). Izstādes anotācijā ievietotais stāstiņš par pedikīri varētu arī nebūt autores rakstīts, bet citēts no kādas skolnieces sacerējuma - tas ilustrēts tikai vienā no sižetiem un apliecina vienīgi, ka dāmas šādu pakalpojumu izmanto. Ģimenes vīrieši (ne mazāk pazīstamie rakstnieks Pauls Bankovskis un gleznotājs Andris Eglītis, ja atkal ņemam talkā ārpus izstādes iegūstamu informāciju) kā šajā, tā arī citās epizodēs paliek aiz kadra. Tikai šī iemesla dēļ ģimenes tēlojumu nevar nosaukt par gluži patriarhālu.
Tomēr izstādei nepārprotami ir svarīgāks, dziļāks vēstījums par rokas stiepiena attālumā atrodamās ikdienas fiksāciju - tiesa gan, tam nav sakara ar iepriekš minēto privātās dzīves atslepenošanas virzienu mākslā. Neiburgas radītie kustīgie attēli ne vien iemontēti visdažādākajos sadzīves priekšmetos (skapis, lādīte, galdiņš), bet daļā eksponātu arī vietās, kur vajadzētu atrasties spogulim. Citos videoprojektors aizstāj gaismas avotu - tas ir iemontēts stāvlampā, virs gultas, izstaro attēlu uz aizkariem. Tādā veidā skatītājs tiek iesaistīts mīklainā telpiskā spēlē, kurā optiskas ilūzijas sajaucas ar realitāti. Piemēram, apsēžoties uz krēsla pie stāvlampas un ieskatoties spogulī, jūs pārsteigts ieraudzīsiet sava attēla vietā jaunu sievieti (autori), bet varbūt arī neko, ja figūra ir aizgājusi. Savukārt lūkojoties sieviešu portretos, kas video nomaina cits citu, jūs redzēsiet arī savu atspulgu. Attēlu parādīšanās un izgaišana tumsā kļūst par patstāvīgu tēlu. Iespaidu pastiprina lēnais, bet uzmanību saistošais darbību ritms un skaņu dizains, kurās klasiķa dzejas rindas mijas ar nesaprotamiem runas fragmentiem (autors - Andris Indāns).
Interesanti, ka, kamēr atsevišķi baņķieri un demogrāfi mēģina sarīdīt paaudzes vienu pret otru, latviešu mākslinieki - Alvis Hermanis, Ivars Drulle, Anna Heinrihsone un nu arī Katrīna Neiburga - aicina uz solidaritāti un iejušanos otra ādā. Izrādās, paaudžu konflikts mākslā atšķirībā no savtīgi politizētām diskusijām interneta portālos nav modē.
Kopiju kopija?
Kristīnes Kursišas Personālizstādē valda gluži cita - racionāli atsvešināta - noskaņa. Fotogrāfijas ir tehniski kvalitatīvas un nevainojami ierāmētas. Tās pirmajā brīdī atgādina attēlus no «imidža banku» produkcijas, kuru iecienījuši ilustrētie žurnāli un reklāmas aģentūras. Ierakstot interneta resursu meklētājos t. s. atslēgas frāzes, piemēram, «putniņš uz galvas», «trīs suņi» vai tamlīdzīgi, jūs saņemsiet veselu gūzmu bilžu, līdzīgas izstādē redzamajām. Tās var ilustrēt vienu rakstu vai otru, vairāk vai mazāk asprātīgu saukli - šādu attēlu panākumu ķīla ir to bezpersoniskumā. Izrādās, autore tieši tā arī darījusi - atlasījusi internetā pieejamu attēlu kompozīcijas un atdarinājusi tās pašas uzstādījumos, vēloties pievērst skatītāju uzmanību autorības un oriģinalitātes problemātikai laikmetīgajā mākslā. Tas vārdos parādās ierāmētā tekstā, ko varētu tulkot: «Tu esi kopiju kopiju kopija.» Nav necik iedvesmojoši, toties ar zināmu pamatojumu. Varētu piekrist anotācijā apgalvotajam, ka «attēlu sižetos nav nekā globāli nozīmīga vai sabiedrībai vērtīga», ja vien ne piebildes, ka «tiem ir īpaša nozīme autores acīs», kas teikto apvērš kājām gaisā. Tad arī izstādes nosaukums iegūst jaunu nozīmi. Kāda tā ir, paliek personisks noslēpums, jo, kā jau minēts, vienam un tam pašam attēlam autors var piešķirt pilnīgi citu nozīmi nekā skatītājs.