Šogad pie ķēdītes tiks piestiprināts jau divdesmitais krustiņš - tieši pirms divdesmit gadiem oficiāli tika atjaunota svētceļojumu tradīcija Latvijā, un Pēteris uz Aglonu ir devies katru gadu. Arī 12.augustā viņš kopā ar Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcas svētceļniekiem izgāja no Rēzeknes, lai jau 13.augustā ienāktu Aglonā uz Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem.
Kāpēc doties kājām, ja var aizbraukt ar autobusu vai mašīnu? Pēteris atbild bez domāšanas - svētceļojumā ir cita noskaņa, tas ir daudz īstāk un tuvāk Dievmātei: «Nav jau nemaz tik viegli, bet laikam tieši šīs grūtības palīdz noskaņoties lūgšanai.»
Katrā gājienā sava doma
Pētera istabā pārsteidz ar sedziņu apklāti vecmodīgi zīdaiņu ratiņi. Noņemot pārsegu, atklājas baltas smiltis, kurās sasprausti mazi skalu krustiņi un sveces.
«Mēs šos ratiņus stumsim līdzi uz Aglonu kā aizlūgumu par to bērnu dvēselītēm, kuri iet bojā mātes miesās, kuri netiek apbedīti. Mēs to noliksim pie lielā altāra.» Arī ratiņi kādreiz esot piederējuši svētceļniekam Valteram, kas nu jau izaudzis liels, stāsta Pēteris.
Ik gadu līdzās parastajām sirds lūgšanām Pēteris mēģina atrast kaut ko jaunu, kādu kopīgu domu, ar kuru doties uz Aglonu, piemēram, vienugad nesuši līdzi dažādu veidu un konfesiju krustus. Viens no krustiem bijis apvīts ar dzeloņstiepļu vainagu. Šāds ērkšķu kronis bija uzlikts galvā 1941.gada Jāņos komunistu zvēriski nomocītajam Rušonas draudzes priesterim Kazimiram Strodam.
Pēc profesijas Pēteris ir mākslinieks dekorators, bet viņa aicinājums un aizraušanās ir Latgales vēsture un tradicionālā māksla. To viņš neaizmirst, arī dodoties svētceļojumos, par kuriem liecina fotogrāfijas un diapozitīvi. Starp tiem arī tādi unikāli vēsturiski kadri kā skati no bazilikas torņa uz ļaudīm, kas pulcējušies svētkiem vēl vecajā, kuplo koku lapotnes ietvertajā, ainaviski tik skaistajā un sirdij tuvajā Aglonā.
Teltis nesa uz pleciem
Svētceļojums parasti sākas ar svēto misi. Pēc tās gājiens vispirms apmet loku ap Latgales Māru. Pirmajos gados svētceļnieki nesuši līdzi teltis, kur nakšņot, arī mantas stiepuši uz pleciem, bet blakus krucifiksam grupai pa priekšu visu ceļu nests milzīgs transparents ar uzrakstu Dievs, svētī Latviju! «Pirmajos gados pirms gājiena visi centās sapucēties, uzvilkt jaunākās drēbes, apavus. Kad noberza kājas līdz asinīm, saprata, ka jāauj paši vecākie, taču labi ienēsātie apavi. Un noteikti vilnas zeķes.»
Pirmā atpūtas vieta bijusi Ozolainē, kur vietējās draudzes sievas uzklājušas launaga galdu, tad pie Vertukšnes ezera un pie baznīcas Maltā. Tagad Rēzeknes svētceļnieki izvēlējušies citu maršrutu, jo gājiena dalībnieku drošību apdraud autofurgoni, kas lielā ātrumā brāžas pa Daugavpils šoseju. Pirmās grupas bijušas lielākas, jo, pat iepriekš nepieteikdamies, pievienojušies visi, kas vēlas. Pēteris rāda melnbaltu fotogrāfiju, kur starp mazākajiem svētceļniekiem var atpazīt tagadējos priesterus - Staņislavu un Antonu Prikuļus, Daumantu Abricki, Māri Laurecki.
Saviļņojošākais brīdis bijusi ieiešana Aglonā, kad pirmajos gados katra grupa sagaidīta vēl pēc senā paraduma - ar baznīcas zvanu skaņām. Nesot bazilikas krustu, svētceļniekiem pretī iznācis toreizējais dekāns Onckulis. «Izrādās, zvanu tornī sēdējis novērotājs, kas ziņojis, no kuras puses nāk svētceļnieku grupa. Tas bija ārkārtīgi sirsnīgi un aizkustinoši, kad mēs gājām iekšā pa galvenajām kāpnēm. Žēl, ka tagad vairs tā nav.»
Zvērests - Aglona
Pēteris uzaudzis Preiļu rajona Stabulniekos, dziļi ticīgā daudzbērnu ģimenē, visjaunākais starp astoņiem bērniem. Bērnībā uz Aglonu nebraukuši, jo kolhoza laikos tas bijis ļoti sarežģīti.
Pēteris atceras stāstu par kādu kaimiņu, kas apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju tikai par to, ka salasījis kolhoza tīrumā izbirušās vārpiņas. Mocīdamies spaidu darbos, tas cilvēks sev devis solījumu, ja nokļūs dzīvs un vesels mājās, ik gadu 15.augustā dosies uz Aglonu pateikties Dievmātei. Šo zvērestu esot bijis grūti pildīt, jo, kad 15.augusts iekritis darba dienā, lielo ceļu krustojumos stāvējusi milicija. Tad viņš mucis no darba, gājis pa mežiem, pa purviem, bet tomēr katru gadu nonācis Aglonā.
Pēteris tāpat kā daudzi citi braucis uz Aglonu arī laikos, kad tas nav bijis atļauts. «Vienreiz mēs stāvam pie baznīcas, darba biedrs man iesit dunku sānos, paskat, tas taču skolas direktors Vladislavs Paurs. Uzmaukti gari zābaki, fufaika, cepure, lai nepazītu. Mākslas vidusskolas direktors toreiz nedrīkstēja būt Aglonā, bet bija. Sirds lika.»